Pirms impērijām un ķēniņiem, pirms podniecības un rakstības, pirms metāla darbarīkiem un ieročiem bija siers. Jau kopš 8000. gada p.m.ē. senākie Auglīgajā pusmēnesī dzīvojošie neolīta laika lauksaimnieki aizsāka siera siešanas tradīciju, kas ir gandrīz tikpat sena kā pati civilizācija. Lauksaimniecības uzplaukums atnesa pieradinātas aitas un kazas, no kurām senie lauksaimnieki ieguva pienu. Taču, vairākas stundas atstāts siltumā, svaigais piens ieskāba. Tajā esošā pienskābe lika olbaltumvielām sarecēt un saistīties mīkstos pikučos. Atklājuši dīvainās pārvērtības, lauksaimnieki nolēja atlikušo šķidrumu, ko vēlāk nosauca par sūkalām, un atklāja, ka dzeltenīgie pikuči bija svaigi ēdama, mīksta un uzziežama maltīte. Šie pikuči jeb recekļi kļuva par siera veidotājelementiem, ko ar laiku izturēja, presēja, nogatavināja un uzputoja daudzveidīgā piena gardumu bagātībā. Siera atklāšana neolīta laika cilvēkiem sniedza milzīgu izdzīvošanas priekšrocību. Piens bija bagāts ar neaizstājamām olbaltumvielām, taukiem un minerālvielām. Taču tajā bija arī liels daudzums laktozes – cukura, ko daudziem senajiem un mūsdienu vēderiem ir grūti sagremot. Turpretim siers nodrošināja visas piena priekšrocības ar daudz mazāku laktozes daudzumu. Un, tā kā to varēja uzglabāt un uzkrāt, nozīmīgās uzturvielas varēja uzņemt lielos bada laikos un garās ziemās. Uz dažiem Turcijā atrastiem 7000 p.m.ē. podu fragmentiem joprojām atrodamas liecības par tajā bijušā siera un sviesta paliekām. Bronzas laikmeta beigās siers bija standarta patēriņa prece Vidusjūras austrumu jūras tirdzniecībā. Blīvi apdzīvotajās Senās Divupes pilsētvalstīs siers kļuva par kulinārās un reliģiskās dzīves pamatpreci. Dažas no senākajām rakstveida liecībām ir siera kvotu uzskaites pieraksti, kuros uzskaitītas dažādas siera šķirnes atšķirīgiem rituāliem un iedzīvotājiem Senajā Divupē. Tuvējo Turcijas civilizāciju rakstveida liecībās minēts arī himozīns. Šis dzīvnieku blakusprodukts, kas izstrādājas noteiktu zīdītāju kuņģos, var paātrināt un regulēt recēšanu. Ar laiku šis smalkais sierniecības līdzeklis izplatījās pa visu pasauli, paverot ceļu plašam jaunu, cietāku sieru klāstam. Un, kaut arī dažas konservatīvas siera kultūras šo piena delikatesi izbrāķēja, daudzas citas sieru pieņēma un drīz vien pievienoja paši savas vietējās garšas. Klejojošie mongoļi no jaka piena sēja cietas, saulē kaltētas buaslāga daivas. Ēģiptieši baudīja no kazas piena gatavotu mājas sieru, kura sūkalas izspieda ar niedru paklājiem. Dienvidāzijā pienu recināja ar dažādām pārtikas skābēm, piemēram, citrona sulu, etiķi vai jogurtu, un tad pakarināja kaltēšanai panīra klučos. Šo maigo un mīksto sieru varēja pievienot karijiem un mērcēm vai vienkārši apcept kā veģetāru ēdienu. Grieķi sālījumā nogatavināja sāļā fetas siera klučus līdztekus cietākai siera šķirnei, kas līdzīga mūsdienu pecorino romano. Šo rīvējamo sieru gatavoja Sicīlijā un izmantoja ēdienos visā Vidusjūras reģionā. Romiešu valdīšanas laikā sausais siers jeb caseus aridus kļuva par nozīmīgu pārtiku gandrīz 500 000 kareivju, kas sargāja Romas impērijas plašās robežas. Kad Rietumromas impērija sabruka, sierniecība turpināja attīstīties Eiropas laukos izkaisītajās viduslaiku muižās. Vairākos simtos Eiropā izkaisīto benediktiešu klosteru viduslaiku mūki bez sava gala eksperimentēja ar dažādiem piena veidiem, sierniecības un izturēšanas paņēmieniem un radīja daudzus mūsdienās populārus sierus. Parmezānu, rokforu, Minsteres un vairākus Šveices tipa sierus izstrādāja un pilnveidoja šie garīdznieki sierdari. Alpos sevišķi sekmīga bija Šveices sierniecība, kas no govs piena radīja neskaitāmus sierus. 14. gadsimta beigās Alpu siers no Šveices Grijēras apgabala bija kļuvis tik ienesīgs, ka kaimiņu valsts iebruka Grijēras augstienē, lai pārņemtu plaukstošo siera tirdzniecību. Siers savu popularitāti saglabāja arī renesansē, un rūpnieciskais apvērsums tā gatavošanu nogādāja no klosteriem līdz iekārtām. Mūsdienās ik gadu saražo aptuveni 22 miljardus kilogramu siera, ko pārvadā un patērē visā pasaulē. Taču 10 000 gadus pēc tā izgudrošanas vietējās saimniecības joprojām iet savu neolīta laika senču pēdās, ar rokām gatavojot vienu no cilvēces senākajiem un iecienītākajiem ēdieniem.