Kas mūs dzīves ceļā uztur veselus un laimīgus? Ja jums šobrīd būtu jāiegulda savā nākotnē, kam jūs veltītu savu laiku un enerģiju? Nesenā aptaujā tūkstošgades paaudzei jautāja, kas ir viņu svarīgākie dzīves mērķi, un vairāk nekā 80% atbildēja, ka viņu galvenais dzīves mērķis ir kļūt bagātiem. Un vēl 50% to pašu gados jauno pieaugušo sacīja, ka vēl viens būtisks dzīves mērķis ir kļūt slaveniem. (Smiekli) Mums nemitīgi atgādina strādāt cītīgāk, pacensties vēl un sasniegt vairāk. Mums rada iespaidu, ka tās ir tās lietas, pēc kurām mums jātiecas, lai dzīve izdotos. Veselas dzīves kopskati, cilvēku izdarītās izvēles un tas, ko šīs izvēles viņiem ir nesušas, – šādus kopskatus ir gandrīz neiespējami iegūt. Par cilvēku dzīvi lielākoties uzzinām, jautājot viņiem par pagātni, un, kā zināms, atskatoties pagātnē, mēs notikušo redzam nebūt ne precīzi. Mēs aizmirstam ļoti daudz ko no tā, kas ar mums dzīvē noticis, un reizēm atmiņa kļūst visnotaļ radoša. Ja nu mēs varētu skatīt veselas dzīves, tām attīstoties laika gaitā? Ja nu mēs varētu cilvēkus pētīt, sākot no pusaudža gadiem līdz pat sirmam vecumam, lai redzētu, kas cilvēkus patiešām uztur laimīgus un veselus? Mēs to izdarījām. Hārvarda Pieaugušo attīstības pētījums, iespējams, ir visgarākais jelkad veiktais pieaugušu cilvēku dzīves pētījums. Septiņdesmit piecu gadu garumā esam sekojuši 724 vīriešu dzīvēm, gadu no gada, uzdodot jautājumus par viņu darbu, mājas dzīvi, veselību, un mēs, protams, jautājām, nevienu brīdi nezinot, kā izvērtīsies viņu dzīvesstāsti. Šādi pētījumi ir ārkārtīgs retums. Gandrīz visi šāda veida projekti pajūk desmit gadu laikā, jo no pētījuma izstājas pārāk daudz cilvēku, tam beidzas finansējums, pētnieki pievēršas citām lietām vai nomirst, un nav neviena, kas iesākto darbu turpinātu. Taču pateicoties gan veiksmei, gan vairāku pētnieku paaudžu neatlaidībai, šis pētījums ir izdzīvojis. Aptuveni 60 no sākotnēji iesaistītajiem 724 vīriešiem joprojām ir dzīvi un joprojām piedalās pētījumā. Lielākajai daļai no viņiem ir pāri 90. Un nu mēs sākam pētīt vairāk nekā 2000 šo vīriešu bērnu. Es esmu šī pētījuma ceturtais vadītājs. Kopš 1938. gada mēs sekojam līdzi divu vīriešu grupu dzīvēm. Pirmā grupa pievienojās pētījumam kā Hārvarda augstskolas 2. kursa studenti. Viņi visi pabeidza augstskolu Otrā pasaules kara laikā, un lielākā daļa devās armijā. Otra grupa, kurai mēs sekojām līdzi, bija zēni no Bostonas nabadzīgākajiem rajoniem – zēni, kas tika izvēlēti dalībai pētījumā tieši tāpēc, ka nāca no visproblemātiskākajām un visnelabvēlīgākajām ģimenēm 1930. gadu Bostonā. Vairums dzīvoja īres namos bez tekoša karstā un aukstā ūdens. Uzsākot dalību pētījumā, visus šos jauniešus intervēja. Viņiem veica medicīniskās pārbaudes. Mēs devāmies uz viņu mājām un intervējām viņu vecākus. Tad šie jaunieši izauga un aizgāja dažādus dzīves ceļus. Viņi kļuva par fabriku strādniekiem un juristiem, mūrniekiem un ārstiem, viens kļuva par ASV prezidentu. Daļa kļuva par alkoholiķiem, daži saslima ar šizofrēniju. Daļa uzkāpa pa sabiedrības kāpnēm no apakšas līdz pašai augšai, un daļa veica to pašu ceļu pretējā virzienā. Šī pētījuma aizsācēji pat savos pārdrošākajos sapņos nebūtu varējuši iedomāties, ka šodien, 75 gadus vēlāk, es stāvēšu šeit un stāstīšu, ka pētījums joprojām turpinās. Reizi divos gados mūsu pacietīgā un uzticīgā pētnieku komanda zvana mūsu vīriešiem un jautā, vai varam viņiem nosūtīt vēl vienu aptauju par viņu dzīvi. Daudzi no Bostonas iekšpilsētas vīriešiem mums jautā: „Kāpēc jūs joprojām gribat mani pētīt? Mana dzīve nav neko interesanta.” Hārvarda vīrieši nekad neuzdod šo jautājumu. (Smiekli) Lai iegūtu patiešām skaidru ainu par šīm dzīvēm, mēs viņiem ne tikai sūtām aptaujas anketas. Mēs viņus intervējam viņu pašu viesistabās. Mēs iegūstam viņu slimību vēstures no ārstiem. Mēs ņemam asins analīzes un skenējam viņu smadzenes, mēs runājam ar viņu bērniem. Mēs ierakstām video, kā viņi runā ar savām sievām par savām visdziļākajām raizēm. Un, kad pirms aptuveni desmit gadiem mēs beidzot aicinājām sievas pievienoties kā pētījuma dalībniecēm, daudzas no sievietēm teica: „Ziniet, sen jau bija laiks.” (Smiekli) Ko tad mēs esam uzzinājuši? Kādas mācības varam gūt no desmitiem tūkstošu lappušu informācijas, ko esam ieguvuši par šīm dzīvēm? Tās nav mācības par bagātību vai slavu, vai strādāšanu vairāk un vairāk. Lūk, šī 75 gadus ilgā pētījuma galvenā atziņa – labas attiecības uztur mūs laimīgākus un veselākus. Punkts. Mēs esam guvuši trīs ievērojamas atziņas par attiecībām. Pirmā atziņa – saikne ar citiem cilvēkiem mums patiesi nāk par labu, un vientulība nogalina. Izrādās, ka cilvēki, kuriem ir vairāk šādu saikņu – ar ģimeni, ar draugiem, ar vietējo sabiedrību, – ir laimīgāki, fiziski veselāki un dzīvo ilgāk nekā cilvēki, kuriem šādu saikņu ir mazāk. Un vientulība, izrādās, ir indīga. Cilvēki, kuri no pārējiem ir atšķirti vairāk, nekā viņi vēlētos būt, izrādās esam mazāk laimīgi, viņu veselība pasliktinās agrāk pusmūžā, agrāk pavājinās smadzeņu darbība, un viņu mūžs ir īsāks nekā to cilvēku, kuri nav vientuļi. Un bēdīgi ir tas, ka jebkurā laika sprīdī vairāk nekā katrs piektais amerikānis atzīst, ka jūtas vientuļš. Mēs zinām, ka cilvēks var justies vientuļš pūlī un var justies vientuļš laulībā, tāpēc otra ievērojamā, mūsu gūtā atziņa ir – svarīgs ir ne tikai draugu skaits un tas, vai cilvēks ir vai nav partnerattiecībās, bet gan šo tuvo attiecību kvalitāte. Izrādās, ka dzīvošana konfliktu pilnā vidē ļoti kaitē veselībai. Piemēram, laulības, kurās ir daudz konfliktu un maz mīlestības, izrādās, ļoti kaitē veselībai, iespējams, vairāk nekā šķiršanās. Un dzīvošana labās, siltās attiecībās mūs sargā. Kad bijām izsekojuši savu vīriešu dzīvēm līdz pat 80 gadu vecumam, mēs gribējām atskatīties uz viņiem pusmūžā, lai redzētu, vai mēs būtu varējuši paredzēt, kurš kļūs par laimīgu, veselu astoņdesmitgadnieku un kurš ne. Apkopojot visu, ko zinājām par viņiem 50 gadu vecumā, izrādījās, ka tas nav holesterīna līmenis pusmūžā, kas nosaka, kā viņi novecos, bet gan tas, cik apmierināti viņi ir savās attiecībās. Cilvēki, kas 50 gadu vecumā attiecībās bija visapmierinātākie, bija veselākie 80 gadu vecumā . Labas, tuvas attiecības, šķiet, pasargā mūs no dažām novecošanas ļaunajām bultām. Mūsu laimīgāko partnerattiecību vīrieši un sievietes 80 gadu vecumā atzina, ka viņi dienās, kad izjūt lielākas fiziskās sāpes, garā jūtas tikpat laimīgi. Savukārt cilvēki nelaimīgās attiecībās atzina, ka lielāku fizisko sāpju dienās emocionālās sāpes padarīja tās vēl lielākas. Trešā ievērojamā atziņa, ko guvām par attiecībām un veselību ir tā, ka labas attiecības pasargā ne tikai mūsu ķermeni, tās pasargā arī mūsu prātu. Izrādās, ka 80 gadu vecumā būšana drošības pilnās attiecībās ar citu cilvēku mūs pasargā, ka tie cilvēki, kas ir attiecībās, kurās patiešām jūt, ka grūtos brīžos var uz otru paļauties, – šiem cilvēkiem ilgāk saglabājas laba atmiņa. Un tie, kuri attiecībās jūt, ka uz otru nekādi nevar paļauties, – tie ir cilvēki, kas agrāk piedzīvo atmiņas pasliktināšanos. Labajām attiecībām nav jābūt gludām visu laiku. Daži no mūsu astoņdesmitgadnieku pāriem varēja ķildoties augām dienām, taču, ja vien viņi juta, ka grūtos brīžos var uz otru paļauties, ķildas viņu atmiņai nekaitēja. Tātad – šī atziņa, ka labas, tuvas attiecības nāk par labu mūsu veselībai un labklājībai, šī gudrība ir veca kā pasaule. Kāpēc to ir tik grūti saprast un tik viegli ignorēt? Nu, mēs visi esam cilvēki. Mēs ļoti gribētu kādu vieglu risinājumu, kaut ko iegūstamu, kas padarītu mūsu dzīvi laimīgu un saglabātu to tādu. Attiecības ir haotiskas, un tās ir sarežģītas, un šis smagais darbs – rūpes par ģimeni un draugiem – nav ne seksīgs, ne spozmes pilns. Tas ir arī mūžilgs. Tas nekad nebeidzas. Mūsu 75-gadus ilgā pētījuma vislaimīgākie dalībnieki bija tie, kuri kādreizējo darba biedru vietā bija aktīvi meklējuši jaunus biedrus. Tāpat kā nesenās aptaujas divdesmit un trīsdesmitgadnieki, daudzi no mūsu vīriešiem jaunības gados patiešām ticēja, ka slava un bagātība, un lieli panākumi ir tas, kas tiem vajadzīgs, lai dzīve izdotos. Bet atkal un atkal šo 75 gadu laikā mūsu pētījums ir parādījis, ka dzīve vislabāk izdevusies tiem cilvēkiem, kas piestrādāja pie attiecībām ar ģimeni, ar draugiem, ar apkārtējiem. Un kā ir ar jums? Pieņemsim, ka jums ir 25 vai 40, vai 60. Ko īsti nozīmē piestrādāt pie attiecībām? Iespēju patiesībā ir bezgala daudz. Tas var būt kaut kas tik vienkāršs kā pie ekrāna pavadītā laika aizvietošana ar kopā ar cilvēkiem pavadītu laiku vai rutīnas pārņemtu attiecību atdzīvināšana ar kaut ko jaunu – garām, kopīgām pastaigām vai iešanu uz randiņiem, – vai tā ģimenes locekļa uzmeklēšana, ar kuru neesat runājuši gadiem, jo pārlieku bieži sastopamā ģimeņu naidošanās atstāj graujošu iespaidu uz cilvēkiem, kas tur ļaunu prātu. Es gribētu beigt ar Marka Tvena citātu. Pirms vairāk nekā gadsimta, atskatoties uz savu dzīvi, viņš rakstīja: „Nav laika – tik īsa ir dzīve – ķildoties, atvainoties, skaust, saukt pie atbildības. Ir laiks tikai mīlēt, un arī tad, tā teikt, vien mirklis.” Labu dzīvi veido labas attiecības. Paldies. (Aplausi)