1943. gadā pāri nacistiskajai Vācijai
traucās Savienoto gaisa spēki,

kas virs cilvēku galvām izskaisīja
desmitiem tūkstošu skrejlapu.

Anonīmu vāciešu rakstītās skrejlapas
mudināja lasītājus vērsties pret Hitleru

enerģiski cīnīties par nākotni
un nekad neatmest cerību.

Šis aicinājums rīkoties
nonāca mājās un uzņēmumos,

un jaunais vēstījums sasniedza
pat koncentrācijas nometnes un cietumus.

Tikai pēc kara beigām pasaule uzzināja
autoru identitāti, dzīvesstāstus

un traģisko likteni.

Kad desmit gadus iepriekš
Hilters bija nācis pie varas,

Hanss un Sofija Šolli bija pusaudži
un dzīvoja Forhtenbergas pilsētā.

Tolaik bailes, propaganda un novērošana

Šollu ģimenes
un miljoniem citu vāciešu dzīvi

pakļāva nacistu kontrolei.

Valdība jo īpaši pievērsās jauniešiem

un izveidoja institūcijas, lai regulētu
to uzvedību un uzraudzītu to domas.

Pusaudža gados Hanss bija
Hitlera Jaunatnes organizācijas biedrs

un Sofija pievienojās
Vācu meiteņu savienībai.

Uzkāpis pa organizācijas ranga kāpnēm,

Hanss pārraudzīja citu jauniešu
apmācību un indoktrināciju.

1936. gadā viņš tika izvēlēts
par karognesēju nacionālajā mītiņā.

Bet, klātienē pieredzējis
kvēlo nacistu retoriku,

viņš pirmoreiz sāka to apšaubīt.

Tikmēr arī Sofija bija sākusi apšaubīt
informāciju, ko viņai mēģināja iebarot.

Jauniešu vecāki Roberts un Magdalēna,

kuri raizējās, ka zaudē
savus bērnus nacisma ideoloģijai,

šīs šaubas atbalstīja.

Mājās Roberts un Magdalēna
klausījas ārzemju radio,

ko valdība sākotnēji uzskatīja
par nevēlamu rīcību un vēlāk aizliedza.

Kamēr valdība štancēja nacionālās
programmas, kas noliedza nacistu zvērības,

Šolli uzzināja drausmo patiesību.

Tomēr viņu dzīve joprojām bija pakļauta
hitleriskās Vācijas noteikumiem.

Pēc kara sākšanās

Sofija negribīgi strādāja
nacionālās mobilizācijas programmā

un Hansam, kurš tolaik mācījās medicīnas
skolā Minhenē, bija jāstājas armijā.

Tieši tur Hanss satika Kristofu Probstu,
Villiju Grāfu un Aleksandru Šmorelu.

Nacistu ideoloģija viņos
jo dienas jo vairāk raisīja riebumu.

Viņi ilgojās paust savus uzskatus.

Bet kā gan tos izplatīt,
ja nevar zināt, kam uzticēties?

Un tā nu draugi nolēma dumpoties anonīmi.

Viņa sameta naudu
un nopirka drukas materiālus.

Kāds paziņa viņiem atļāva
izmantot savu pagrabu.

Slepus viņi sāka rakstīt savu vēstījumu.

1942. gadā visa Minhenē parādījās
noslēpumainas pretnacistiskas skrejlapas.

Tās bija parakstījusi „Baltā roze”.

Pirmā skrejlapa vērsās pret Hitleru

un mudināja vāciešus
sabotēt kara centienus:

„Pretojieties pasīvi...

bloķējiet šīs ateistiskās kara mašīnas
darbību, pirms ir par vēlu,

pirms pēdējā pilsēta
ir pārvērsta drupās...

pirms līdz nāvei noasiņo
mūsu tautas pēdējais jaunietis...

Neaizmirsiet, ka ikviena tauta
saņem tādu valdību, kādu tā pelnījusi!”

Laikā, kad sarkastiska piezīme
varēja nozīmēt valsts nodevību,

šādi vārdi bija kas neiedomājams.

To bijis rakstījis
galvenokārt Hanss Šolls.

1942. gadā, par brāļa darbību
neko nezinādama, Minhenē ieradās Sofija.

Drīz vien viņa skolā atrada skrejlapas.

Taču, tikai uzgājusi
pierādījumus Hansa istabā,

viņa saprata, kurš ir to autors.

Pirmajam šokam sekoja apņemšanās –
arī viņa gribēja iesaistīties.

Brālim un māsai bija pienācis laiks
paust gadiem krāto niknumu.

No 1942. jūnija līdz 1943. februārim
grupa aizrautīgi strādāja.

Gestapo meklēja pavedienus,

bet „Baltā roze” allaž uzmanījās.

Plosījās karš, noteikumi kļuva stingrāki,
un Minhene piedzīvoja uzlidojumus.

Tomēr „Baltās rozes” sazvērnieki
uzdrošinājās arvien vairāk.

Uz ēku sienām viņi krāsoja grafiti

un bezbailīgi devās vilcienos,
kas mudžēja no gestapo.

1942. gada ziemā

Hanss devās pārdrošā braucienā
uz Čehoslovākijas robežu,

lai tiktos ar pretnacistiskajiem
dumpiniekiem.

1943. gada 18. februārī

Sofija un Hanss savā universitātē
ienesa koferi ar skrejlapām.

Jauniešus pamanīja ēkas sargs,
kas ziņoja par viņiem gestapo.

Abi mierīgi noliedza jebkādu saistību –

līdz brīdim, kad policisti salasītās
skrejlapas salika tukšajā koferī,

kur tās precīzi iegūla.

Pēc atzīšanās Hansu un Sofiju
nekavējoties nogādāja tiesā,

kas abiem piesprieda
nāvessodu uz giljotīnas.

Par spīti mokošai pratināšanai
abi atteicās nodot savus biedrus.

Pirms nāvessoda izpildes

Sofija ļāva vaļu dusmām par to,
kāda kļuvusi viņas valsts.

Bet viņa runāja arī par gaišāku nākotni:

„Kā gan mēs varam cerēt,
ka taisnīgums uzvarēs,

ja nav gandrīz neviena, kas būtu gatavs
ziedot sevi šī taisnīguma vārdā?

Tik skaista, saulaina diena,
un man jāaiziet,

bet kāda gan nozīme manai nāvei,

ja caur mums tūkstošiem
cilvēku modīsies rīcībai?”