Ko mana reliģija patiesībā saka par sievietēm

Alas Murabitas ģimene pārvācās no Kanādas uz Lībiju, kad viņai bija 15 gadu. Pirms tam viņa jutās vienlīdzīga ar saviem brāļiem, bet jaunajā vidē viņa sajuta lielus aizliegumus tajā, ko varētu sasniegt. Kā lepna musulmane viņa prātoja: "Vai tāda tiešām ir reliģiskā doktrīna?" Ar humoru, aizrautību un atsvaidzinoši dumpīgu garu viņa dalās tajā, kā atklājusi vadošu sieviešu piemērus savas ticības vēsturē un kā viņa uzsāka kampaņu, lai cīnītos par sieviešu tiesībām, izmantojot pantus tieši no Korāna.

Pa ceļam uz šejieni

man ar blakus esošo pasažieri
izveidojās ļoti interesanta saruna

lidojuma laikā.

Viņš teica: „Izskatās,
ka ASV ir beigušās profesijas,

jo viņi sāk izdomāt jaunas:

kaķu psihologs, suņu vārdotājs,
virpuļviesuļu ķērājs.”

Pāris sekundes vēlāk viņš man pajautāja:

„Ar ko tad tu nodarbojies?”

Un es atbildēju: „Miera nesēja?”

(Smiekli)

Es katru dienu strādāju,
lai izceltu sieviešu balsis

un viņu pieredzi,

un viņu dalību miera norisēs
un konfliktu risināšanā.

Un sava darba dēļ

es saprotu, ka vienīgais veids,
kā nodrošināt viņu pilnu dalību globāli,

ir atgūstot reliģiju.

Šis jautājums man ir ārkārtīgi svarīgs.

Kā jauna musulmaņu sieviete
es ļoti lepojos ar savu ticību.

Tā man dod spēku
un pārliecību katru dienu strādāt.

Tas ir iemesls,
kāpēc varu šeit atrasties.

Bet es nedrīkstu pievērt acis uz to postu,
kas nodarīts reliģijas vārdā,

ne tikai manējās, bet visu
pasaules galveno ticību vārdā.

Svēto rakstu viltošana,
sagrozīšana un ļaunprātīga lietošana

ietekmē sabiedrības un kultūras normas,

mūsu likumus, ikdienas dzīvi,

tik tālu, ka mēs to vairs nepamanām.

Mani vecāki pārvācās no Lībijas,
Ziemeļāfrikas, uz Kanādu

1980. gadu sākumā,

un es esmu vidējais starp 11 bērniem.

Jā, 11.

Bet uzaugot es savus vecākus redzēju

gan reliģiski dievbijīgus, gan garīgus,

lūdzoties un slavējot Dievu
par viņa svētību,

proti, par mani, bet arī par citiem.
(Smiekli)

Viņi bija laipni, jautri un pacietīgi,

bezgalīgi pacietīgi, tik pacietīgi,
cik 11 bērnu audzināšana piespiež.

Un viņi bija godīgi.

Es nekad nebiju pakļauta
reliģijai caur kultūras prizmu.

Pret mani izturējāt tāpat,

no manis tika sagaidīts
tas pats, kas no pārējiem.

Man nekad netika mācīts, ka Dievs,
atkarībā no dzimuma, vērtē citādi.

Un manu vecāku skatījums uz Dievu

kā žēlsirdīgu un labvēlīgu
draugu un gādnieku

veidoja manu skatījumu uz pasauli.

Manai audzināšanai, protams,
bija papildu priekšrocības.

Būt vienai no 11 bērniem
ir diplomātijas pamati. (Smiekli)

Līdz šai dienai man jautā,
kurā skolā gāju,

piemēram: „Vai tu mācījies
Kenedija Valdības skolā?”

Un es uz viņiem paskatos un saku:

„Nē, es gāju Murabita
Starptautisko attiecību skolā.”

Tā ir ārkārtīgi ekskluzīva. Jums jāparunā
ar manu mammu, lai tur tiktu uzņemti.

Jums par laimi viņa ir šeit.

Esot vienai no 11 bērniem,
kam ir 10 brāļi un māsas,

daudz iemāca par varas
struktūru un savienībām.

Tas iemāca koncentrēties;
ir jārunā ātri vai maz,

jo tevi vienmēr kāds pārtrauks.

Tas iemāca ziņas svarīgumu.

Jautājumi ir jāuzdod pareizi,
lai saņemtu vēlamās atbildes,

un „nē” ir jāsaka pareizi,
lai saglabātu mieru.

Bet svarīgākais, ko es uzaugot iemācījos,

bija tas, ka ir svarīgi būt pie galda.

Ja saplīsa mammas mīļākā lampa,
man bija tur jābūt, kad viņa centās

noskaidrot, kā un kurš to izdarīja,
jo man sevi bija jāaizstāv.

Jo, ja es to nedarītu,
vainu noveltu uz mani,

un tu pat nepamanīsi kā sods būs klāt.

Es nerunāju no pieredzes, protams.

Kad man bija 15 gadi, 2005. gadā,
es beidzu vidusskolu un pārvācos

no Kanādas, Saskatūnas,

uz Zaviju, savu vecāku
dzimto pilsētu Lībijā,

uz ļoti tradicionālu pilsētu.

Ņemiet vērā, ka Lībijā
biju bijusi tikai brīvdienās,

un kā septiņgadīgai meitenei
tā man bija brīnumaina.

Tur bija saldējums, braucieni uz pludmali
un ļoti priecīgi radinieki.

Izrādās, tas nav tas pats,
ja esi 15 gadus jaunai dāma.

Mani ļoti ātri iepazīstināja
ar reliģijas kultūras aspektu.

Vārdi „haram”
ar nozīmi „ticīgi aizliegts”,

un „aib” ar nozīmi „kulturāli nepiemērots”

tika bārstīti bezrūpīgi,

it kā tie nozīmētu to pašu
un tiem būtu tādas pašas sekas.

Un vienā sarunā pēc otras –

ar klasesbiedriem un kolēģiem,
profesoriem, draugiem, pat radiniekiem –

es sāku apšaubīt pati savu lomu
un pašas centienus.

Pat ar vecāku ielikto pamatu

es sāku apšaubīt
sieviešu lomu savā ticībā.

Murabita Starptautisko attiecību skolā

mēs ļoti nopietni pievēršamies debatēm,

un pirmais noteikums
ir izpētīt, ko es arī izdarīju,

un mani pārsteidza tas,

cik viegli manā ticībā bija atrast
sievietes, kas bija līderes,

kas bija novatoriskas un stipras –

politiski, ekonomiski, pat militāri.

Khadīja finansēja Islāma kustību

tās sākumā.

Mēs šeit nebūtu, ja nebūtu bijusi viņa.

Kāpēc mēs par viņu nemācījāmies?

Kāpēc mēs nemācījāmies par šīm sievietēm?

Kāpēc sievietes
tika nobīdītas uz stāvokli,

kurā tās atradās
pirms mūsu ticības mācības?

Un, ja Dieva acīs esam vienlīdzīgas,

kāpēc neesam vienlīdzīgas vīriešu acīs?

Tas viss mani aizveda
pie bērnībā gūtajām mācībām.

Lēmumu pieņēmējs,
cilvēks, kas nosaka ziņu,

sēž pie galda,

un diemžēl nevienā pasaules ticībā

tās nav sievietes.

Reliģiskās institūcijās dominē vīrieši,

un to vadībā ir vīrieši,

un viņi veido politiku pēc savas līdzības.

Un, kamēr nevaram sistēmu pilnībā mainīt,

nevaram reāli gaidīt pilnu saimniecisku
un politisku sieviešu dalību tajā.

Mūsu pamats ir salauzts.

Mana mamma mēdz teikt, ka uz šķībiem
pamatiem taisnu māju neuzcelt.

2011. gadā notika Lībijas revolūcija,
un mana ģimene bija tās pirmajās rindās.

Un karā notiek kas brīnišķīgs –

tādas kā ļoti īslaicīgas
kultūras izmaiņas.

Tā bija pirmā reize, kad sajutu,

ka mana iesaistīšanās
ir ne tikai pieņemama, bet pat vēlama.

To pieprasīja.

Man un citām sievietēm
bija atvēlēta vieta pie galda.

Mēs tur nebijām tikai ķeksīša pēc.

Mēs bijām daļa no lēmumu pieņemšanas.

Mēs dalījāmies ar informāciju.
Mēs bijām izšķirošas.

Es gribēju un man vajadzēja,
lai šīs izmaiņas būtu paliekošas.

Izrādās, tas nav tik vienkārši.

Vajadzēja vien pāris nedēļu,
lai sievietes, ar kurām iepriekš strādāju,

atgrieztos pie savām vecajām lomām.

Lielāko daļu no viņām iedrošināja

reliģisko un politisko vadītāju vārdi,

lielākā daļa no viņiem
savai aizstāvībai citēja svētos rakstus.

Tā viņi saviem viedokļiem
ieguva tautas atbalstu.

Sākumā es koncentrējos uz sieviešu
saimniecisko un politisko emancipāciju.

Es domāju, ka tas izraisīs
kultūras un sabiedrības izmaiņas.

Izrādījās, tas mainīja mazliet,
bet ne daudz.

Es nolēmu viņu aizsardzību
izmantot kā savu uzbrukumu.

Arī es sāku citēt un izcelt
islāma svētos rakstus.

2012. un 2013. gadā

mana organizācija vadīja vislielāko
un plašāko kampaņu Lībijā.

Mēs iegājām mājās, skolās
un universitātēs, pat mošejās.

Mēs runājām ar 50 000 cilvēku pa tiešo

un ar simtiem tūkstošu
caur reklāmas stendiem,

televīzijas reklāmām,
radio reklāmām un plakātiem.

Jūs noteikti brīnāties,
kā sieviešu tiesību organizācija

bija spējīga to darīt kopienās,
kas iepriekš iebilda

pat pret mūsu pastāvēšanu.

Es izmantoju svētos rakstus.

Es izmantoju pantus no Korāna
un pravieša teicienus.

Hadīsus, viņa teicienus, piemēram:

„Labākais no jums
ir labākais viņu ģimenei.”

„Neļauj savam brālim apspiest citu.”

Pirmo reizi vietējās kopienas
imāmu lasītajos piektdienas sprediķos

sludināja sieviešu tiesības.

Viņi diskutēja par tabu problēmām,
piemēram, vardarbību ģimenē.

Tika mainīta politika.

Atsevišķās kopienās
mums pat nācās iet tik tālu

kā apgalvot, ka Vispārējā
cilvēktiesību deklarācijā,

pret kuru iebilda, jo tā nebija
reliģisku zinātnieku rakstīta,

atrodami paši principi,
kas mūsu grāmatā,

tā ka patiesībā Apvienotās Nācijas
to no mums vienkārši nokopēja.

Izmainot ziņu, mēs varējām nodrošināt

alternatīvu stāstu, kas veicināja
sieviešu tiesības Lībijā.

To šobrīd atkārto citur pasaulē.

Un es nesaku, ka tas ir viegli –
ticiet man, tā nav.

Liberāļi teiks, ka izmantojat reliģiju
un sauks jūs par sliktu konservatīvo.

Konservatīvie sauks jūs
dažnedažādos krāsainos vārdos.

Esmu dzirdējusi visu, sākot ar
„vecākiem noteikti ir kauns par tevi” –

nē, viņi ir mani lielākie atbalstītāji –

beidzot ar „tu nenodzīvosi
līdz savai nākamajai dzimšanas dienai” –

atkal nepareizi, jo izdzīvoju gan.

Un es turpinu

stipri ticēt tam, ka sieviešu tiesības
un reliģija nav savstarpēji izslēdzošas.

Bet mums ir jābūt pie galda.

Mums ir jābeidz atteikties
no sava stāvokļa, jo, turpinot klusēt,

mēs atļaujam turpināt vajāt
un apvainot sievietes visā pasaulē.

Sakot, ka cīnīsimies par sieviešu tiesībām

un cīnīsimies pret ekstrēmisma
ar bumbām un kariem,

mēs pilnībā sakropļojam vietējo
sabiedrību, kurai jārisina šīs problēmas,

lai nodrošinātu savu ilgtspēju.

Nav viegli apstrīdēt
sagrozītu reliģisku ziņu.

Jūs dabūsiet savu daļu izsmiekla,
apvainojumu un draudu.

Bet mums tas ir jādara.

Mums nav citas izvēles
kā atgūt cilvēktiesību ziņu,

mūsu ticības principus,

ne mums, ne sievietēm jūsu ģimenēs,

pat ne sievietēm šajā telpā,

pat ne tām, kuras ir citur,

bet tām sabiedrībām,
ko pārveidotu sieviešu dalība tajās.

Un vienīgais veids, kā varam to izdarīt,

mūsu vienīgā iespēja

ir būt un palikt pie galda.

Paldies.

(Aplausi)