Četrpadsmitgadnieces improvizācija uz klavierēm

Pianiste un komponiste Dženifera Lina sniedz apbrīnojamu priekšnesumu, runā par jaunradi un improvizē aizkustinošā solo skaņdarbā, kura pamatā ir nejaušs nošu virknējums.

(Mūzika)

(Mūzika beidzas)

(Aplausi)

Paldies!

(Aplausi turpinās)

Liels paldies.

Gluži kā iepriekšējais TED runātājs,
šķiet, esmu TED „jaunava”.

Arī es šeit esmu pirmo reizi un...

(Smiekli)

Nezinu, ko lai saka!

(Aplausi)

Esmu ļoti priecīga,
ka Andersona kungs mani uzaicināja.

Esmu ļoti pateicīga,
ka man ir iespēja jums visiem spēlēt.

Tikko atskaņoto skaņdarbu
sarakstījis Jozefs Hofmanis.

Tas saucas „Kaleidoskops”.

Hofmanis ir 19. gadsimta beigu
poļu pianists un komponists,

un viņu plaši uzskata par vienu no
visu laiku labākajiem pianistiem.

Ir vēl viens skaņdarbs,
ko vēlos jums nospēlēt.

Tas saucas „Abegg variācijas”,
un to sacerējis Roberts Šūmanis,

19. gadsimta vācu komponists.

Nosaukums „Abegg” patiesībā ir A-B-E-G-G,

un tā melodijā ir galvenā tēma.

(Nospēlē notis A, B, E, G un G)

Tas ir no kādas Šūmaņa draudzenes uzvārda.

(Smiekli)

Bet viņš to sarakstīja savai sievai.

(Smiekli)

Tā ka, uzmanīgi klausoties,

tajā vajadzētu saklausīt
piecas variācijas par Abegg tēmu.

Tas sarakstīts ap 1834. gadu.

Kaut arī sens, ceru, jums patiks.

(Mūzika)

(Mūzika beidzas)

(Aplausi)

Tagad ir tā daļa, kas man nepatīk.

Tā kā Andersona kungs man teica,

ka šī sesija saucas
„Sinhronizācija un plūsma”,

es viņam jautāju: „Ko es tādu zinu,
ko šie ģēniji nezina?”

(Smiekli)

Es runāšu par mūzikas komponēšanu,

kaut gan nezinu, ar ko lai sāk.

Kā es komponēju?

Manuprāt, Yamaha
mums ļoti labi māca komponēšanu.

Es vispirms veidoju
daudzas sīkas muzikālas idejas,

kas nāk no improvizēšanas pie klavierēm.

Un vienu no tām es izvēlos
par savu galveno tēmu, galveno melodiju,

gluži kā tikko dzirdēto „Abegg”.

Kad galvenā tēma izvēlēta, man jāizlemj,

kuru no visiem mūzikas stiliem vēlos.

Un šogad es komponēju romantisma stilā.

Tāpēc iedvesmai es klausījos
Listu un Čaikovski,

un visus dižos romantisma komponistus.

Tad es kopā ar saviem skolotājiem
veidoju skaņdarba struktūru.

Viņi man palīdz to visu izplānot.

Un tad grūtākais ir to piepildīt
ar muzikālām idejām,

jo tad ir jādomā.

(Smiekli)

Un, kad skaņdarbs ir ieguvis
daudzmaz konkrētas norises,

aprises, atvainojiet, konkrētas aprises,

skaņdarbs ir jāslīpē, jāslīpē detaļas,

un tad jāslīpē vispārējais
kompozīcijas iznākums.

Un vēl man ļoti patīk zīmēt.

Zīmēt, jo man patīk
zīmēt japāņu anime mākslu.

Tas laikam jauniešiem
ir tāds modes kliediens.

Un reiz man ienāca prātā,

ka starp mūzikas un zīmējumu radīšanu
pastāv paralēles,

jo motīvs, zīmējuma sākotnējā idejiņa,

ir jūsu tēls, jūs izvēlaties,
ko gribat zīmēt,

vai varbūt gribat zīmēt oriģinālu tēlu.

Un tad jums jāizšķiras,
kā šo tēlu zīmēsiet.

Vai tas būs uz vienas lapas?
Vai tas būs datorā?

Vai tas būs uz divu lappušu atvēruma
kā komiksu grāmatā?

Lielākam efektam laikam.

Un tad jāveido sākotnējās tēla skices,

kas ir līdzīgi kā skaņdarba struktūra,

un tad jāturpina ar pildspalvu vai zīmuli
un visiem vajadzīgajiem sīkumiem.

Tā ir zīmējuma slīpēšana.

Vēl viena lieta, kas tos abus vieno,
ir prāta stāvoklis,

jo esmu viena no tām pusaudzēm,
kam ļoti viegli novērst uzmanību.

Ja mēģinu pildīt mājasdarbus,
bet man nav noskaņojuma,

es mēģinu zīmēt vai izniekot laiku.

Bet dažreiz ir tā,
ka it nemaz nespēju pazīmēt

vai nespēju pakomponēt.

Un tad ir tā, ka man prātā ir pārāk daudz.

Nevar koncentrēties uz darāmo.

Bet dažreiz, ja izdodas izmantot
laiku lietderīgi un strādāt,

tad no tā kaut kas iznāk,
bet tas nenāk dabiski.

Ja notiek kas brīnumains,

ja notiek kas dabisks,

vienā mirklī var radīt visu to skaisto,

un to arī es uzskatu par „plūsmu”,

jo tad viss saliekas pa plauktiņiem
un var paveikt jebko.

Ir sajūta, ka vari paveikt
visu, ko vien vēlies.

Es šodien nespēlēšu savu skaņdarbu,

jo, kaut gan pabeigts,
tas ir daudz par garu.

Tā vietā es vēlos pamēģināt
tā saukto „improvizāciju”.

Man šeit ir septiņas nošu kartītes.

Uz katras ir pa mūzikas alfabēta notij.

Un es vēlos, lai kāds uzkāptu šeit
un izvēlētos piecas.

Kāds varētu uzkāpt un izvēlēties piecas?

Tad es varu no tām izveidot kādu melodiju

un improvizēt.

Oho! Brīvprātīgā, urā!

(Smiekli)

(Aplausi)

Dženifera Lina: Prieks iepazīties.

Goldija Hona: Paldies. Izvēlēties piecas?

Dž.L.: Jā, piecas kartītes.
Jebkuras piecas.

G.H.: Labi, viena.
Dž.L.: Labi.

G.H.: Divas.
Dž.L.: Jā.

G.H.: Trīs.

G.H.: O, D un F. Pārāk pazīstami.

(Smiekli)

Dž.L.: Vēl vienu.
G.H.: Labi. „E” par enerģiju,

Dž.L.: Vai varētu tās nolasīt
izvēlēšanās secībā?

G.H.: Labi: C, G, B, A un E.

Dž.L.: Liels paldies!

G.H.: Prieks palīdzēt. Un ko ar šīm?

Dž.L.: Tās es neizmantošu. Paldies!

(Aplausi)

Tātad viņa izvēlējās C, G, B, A, E.

Mēģināšu tās sarindot kādā secībā.

(Nospēlē notis)

Labi, tas ir jauki.

Tā, mirkli padomāšu

un mēģināšu no tā kaut ko izveidot.

(Nospēlē piecas notis)

(Mūzika)

(Mūzika beidzas)

(Aplausi)

Nākamā dziesma, vai encore, ko nospēlēšu,

saucas „Bumble Boogie”,
sarakstījis Džeks Fina.

(Aplausi)

(Mūzika)

(Mūzika beidzas)

(Aplausi)