< Return to Video

Kurš kuru kodē? | Gustavs Butelis (Gustavo) | TEDxRiga

  • 0:25 - 0:26
    Sveiki!
  • 0:26 - 0:35
    Mani sauc Gustavs Butelis,
    mans personas kods ir 190678-13111.
  • 0:35 - 0:50
    Mans bankas konts ir LV26HABA0551001792691.
  • 0:50 - 0:52
    Mans pasta kods,
  • 0:52 - 0:56
    citi saka indekss,
    bet tas ir kods, ir LV-1010.
  • 0:56 - 1:01
    Ā, PIN kods — 4242. Nevienam!
  • 1:03 - 1:08
    Durvju kods — 1212A.
  • 1:08 - 1:12
    Un nez kāpēc man ir sajūta jau kopš pašas dzimšanas,
  • 1:12 - 1:14
    ka es esmu iekodēts,
  • 1:14 - 1:19
    jo, es tikko kā piedzimu,
    burtiski, nu, vot, tikko izlīdu ārā,
  • 1:19 - 1:21
    man uzreiz tā no augšas:
  • 1:21 - 1:23
    – 190678.
  • 1:23 - 1:25
    – Ko?!
  • 1:25 - 1:27
    – 190678!
  • 1:27 - 1:32
    – Es... pa-pa-pa-pa-pa-pa.
    Es nevarēšu izvēlēties?
  • 1:32 - 1:37
    Viņi saka, tu jau izvēlējies.
    Tu izlīdi šodien — 1906.
  • 1:37 - 1:39
    Izlīdīsi rīt, būs 20...
  • 1:39 - 1:41
    A es jau rīt nevaru vairs!
  • 1:41 - 1:44
    A man tur iekšā kalendāra nebija!
  • 1:44 - 1:52
    Nu vo, tātad personas kods – 190678-13111.
  • 1:52 - 1:53
    Kāpēc es jums to saku?
  • 1:53 - 1:57
    Tāpēc, ka es jūs kodēju, lai jūs vienkārši zināt,
    ka man drīz ir dzimšanas diena.
  • 1:57 - 1:59
    (Smiekli)
  • 1:59 - 2:03
    Tāpēc arī bankas kods tur viss tas bija, ja? (Aplausi)
  • 2:05 - 2:06
    Un visur ir kodi!
  • 2:06 - 2:09
    Visur ir kodi, bet tas ir mazākais.
  • 2:09 - 2:12
    Ir vēl tāda lieta,
    ka esmu nonācis ar sevi pretrunā.
  • 2:12 - 2:16
    Redziet, es rakstu dziesmas jau kādus 15 gadus.
  • 2:16 - 2:19
    Ja salīdzina tās, kas ir tapušas
    nu kaut vai pirms 10 gadiem,
  • 2:19 - 2:22
    un tās, kas top šodien,
  • 2:22 - 2:27
    ir sajūta, ka to ir rakstījuši divi dažādi cilvēki.
  • 2:28 - 2:33
    Jo, ja šis Gustavs būtu saticis to Gustavu,
    kas bija pirms 10 gadiem,
  • 2:33 - 2:37
    viens no viņiem vienkārši dabūtu...
  • 2:37 - 2:39
    otru nesaprastu kādu brīdi.
  • 2:39 - 2:40
    – Ko tu runā?
  • 2:40 - 2:44
    Un tas izpaužas nu vienkārši...
  • 2:44 - 2:46
    tajā laikā man bija absolūti skaidrs,
  • 2:46 - 2:50
    ka man pirmām kārtām
    uzbraukt kādam — vieglāk par vieglu.
  • 2:51 - 2:53
    Un tai pat laikā es kaut kādas reakcijas tādas manīju,
  • 2:53 - 2:55
    ka cilvēki tā:
    „Vau, kā tu šitā te vari, ja!”
  • 2:55 - 2:57
    Un es tā domāju: „Nu jā, es tā varu.”
  • 2:57 - 2:59
    Jo man tas bija tāds dabisks stāvoklis.
  • 2:59 - 3:01
    Es arī tajā laikā klausījos tādu mūziku
  • 3:01 - 3:04
    un man likās, ka, ja dziesmu raksta,
  • 3:04 - 3:06
    viņai jābūt tādai asai.
  • 3:06 - 3:11
    Par mani arī tad teica: „Ā, Gustavs!
    Tas ir tas, kurš nospļaujas un zāle neaug!”
  • 3:11 - 3:14
    Un es domāju: „Kāpēc? Nu beidz!”
  • 3:14 - 3:19
    Un tai laikā tapa tādas dziesmas kā:
  • 3:19 - 3:20
    Kas i, ko?
  • 3:20 - 3:22
    Kasi kuli, ko?
  • 3:22 - 3:23
    Kamēr guli, ko?
  • 3:23 - 3:25
    Saņem nulli, ko?
  • 3:25 - 3:27
    Pielej mūli, ko?
  • 3:27 - 3:28
    Baigi dulli, ko?
  • 3:28 - 3:30
    Kurš te rullē, ko?
  • 3:30 - 3:32
    Ka es kačā pūli, ko!
  • 3:33 - 3:35
    Man nāca klāt un teica: „Lieliska dzeja!”
  • 3:35 - 3:37
    (Smiekli)
  • 3:37 - 3:40
    Un es viņiem ticēju!
  • 3:40 - 3:41
    Es domāju: „Jā!”
  • 3:41 - 3:46
    (Smiekli) (Aplausi)
  • 3:46 - 3:51
    Lai jūs saprastu, cik lieliska dzeja
    tā bija tam laikam, tas bija 2004. gads —
  • 3:51 - 3:54
    es dabūju Gada balvu par šito. (Smiekli)
  • 3:54 - 3:56
    Tā ka tas rezonē.
  • 3:56 - 4:00
    Tas rezonē ar žūriju pat kaut kādu.
  • 4:01 - 4:04
    Nu, un man likās, nu, ja dziesmu raksta,
  • 4:04 - 4:08
    tad vienkārši lai zina, kāds es esmu.
  • 4:08 - 4:10
    Ja citi tā centās kaut kā sirsnīgi tur izpausties,
  • 4:10 - 4:12
    kaut kādu romantiku tajā ielikt iekšā,
  • 4:12 - 4:15
    es domāju, nē, labāk piedraudēt.
  • 4:15 - 4:18
    Labāk viņiem visiem piedraudēt, lai viņi zina!
  • 4:18 - 4:20
    Un tad man tapa tādas rindas kā:
  • 4:20 - 4:22
    Tu taču zini, ka es esmu tāds?
  • 4:22 - 4:23
    Kā sniegs uz galvas, bladāc,
  • 4:23 - 4:26
    tiklīdz kā tu huiņu sāc...
  • 4:27 - 4:29
    Lūk, šādas asas,
  • 4:31 - 4:34
    tādas tā kā sitiena dziesmas
  • 4:35 - 4:40
    hiphopa žanrā ir jau kļuvušas par normu.
  • 4:40 - 4:46
    Jo savulaik šis žanrs tapa
    Ņujorkā 70. gados, 70. gadu beigās.
  • 4:46 - 4:49
    Visa tā kultūra bija domāta tāpēc,
  • 4:49 - 4:53
    lai aizvietotu to vardarbību, kas valdīja tur uz ielām.
  • 4:53 - 4:59
    Un, iespējams, kaut kādā mērā
    šim žanram arī ir izdevies saliedēt cilvēkus,
  • 4:59 - 5:03
    jo viņi kaut kādas reālas kaujas, ielas kaujas,
  • 5:03 - 5:08
    samainīja uz tiem batliem, tur,
    kur viņi dzejā viens ar otru cīnījās,
  • 5:08 - 5:13
    vai dejā, vai arī tur grafiti pūta viens otram virsū.
  • 5:13 - 5:19
    Un tas arī ir forši,
    ka tās fiziskās cīņas vairs nenotika.
  • 5:19 - 5:24
    Bet ir tāda lieta, ka,
    ieliekot dziesmās visu to agresiju,
  • 5:24 - 5:27
    viņa izplatās daudz lielākā mērā.
  • 5:28 - 5:32
    Tas vairs nav viens cilvēks,
    kuram es tur varu pateikt kaut ko.
  • 5:32 - 5:36
    Es to pasaku tūkstošiem,
    ja šī dziesma paliek populāra, miljoniem.
  • 5:36 - 5:40
    Miljons cilvēku es velku iekšā tajā savā agresijā.
  • 5:40 - 5:43
    Nu, nav tādi oficiāli pētījumi bijuši.
  • 5:43 - 5:45
    Man vienkārši likās baigi interesanti.
  • 5:45 - 5:47
    Es skatījos biogrāfijas reperu.
  • 5:47 - 5:49
    Man patika skatīties reperu biogrāfijas.
  • 5:49 - 5:51
    Es vienkārši gribēju zināt, kā viņiem iet.
  • 5:51 - 5:55
    Es zinu, kā man iet.
    Kā viņiem iet un kā gāja?
  • 5:56 - 6:02
    Piecus, paņemsim populārākos. Tas ir Jay Z, Nas,
  • 6:02 - 6:07
    divi nelaiķi Tupaks un Bigijs,
    un Eminems, pieņemsim.
  • 6:07 - 6:09
    Tur vēl var noteikti sarakstu salikt.
  • 6:09 - 6:15
    Es redzēju šos stāstus par viņu dzīvi,
  • 6:15 - 6:18
    un es kaut kā pilnīgi apjuku, kad es pamanīju,
  • 6:18 - 6:21
    ka viņiem visiem ir identisks stāsts.
  • 6:22 - 6:26
    Visiem bērnībā no ģimenes ir aizgājis tēvs.
  • 6:26 - 6:29
    Viņiem bija iekšējs aizvainojums par to.
  • 6:29 - 6:33
    Viņi sāka rīmēt un rakstīt tekstus,
    kur viņi izlika to ārā.
  • 6:33 - 6:35
    Skolā viņi nemācījās neviens.
  • 6:35 - 6:38
    Visiem bija tādas čābīgas sekmes.
  • 6:39 - 6:43
    Lielāko daļu no viņiem no tām skolām izmeta ārā,
  • 6:43 - 6:44
    un tad viņi sāka repot.
  • 6:44 - 6:48
    Viņi nodevās, viņi ielika to visu savu enerģiju
    un visu to savu pasaules redzējumu,
  • 6:48 - 6:51
    kas viņiem tur tapa, iekšā tajās dziesmās,
  • 6:51 - 6:54
    kuras nevienam sākotnējā periodā nebija vajadzīgas.
  • 6:54 - 6:57
    Pēc draugu un tuvu cilvēku uzmundrinājuma
  • 6:57 - 7:01
    viņi to atkārtoti rakstīja, kaut ko veidoja,
  • 7:01 - 7:04
    un rezultātā kļuva ļoti populāri,
    un guva panākumus.
  • 7:04 - 7:08
    Dažiem tie panākumi beidzās tā sev,
    citiem vēl turpinās.
  • 7:08 - 7:11
    Un tad es tā paskatījos uz sevi
  • 7:11 - 7:15
    un saprotu, ka man ir identisks stāsts.
  • 7:15 - 7:18
    Un es vēl te uz...
    nu, draugi mani, kas ir repojuši,
  • 7:18 - 7:21
    ar kuriem es 90. gadu vidū kā reiz sāku
  • 7:21 - 7:25
    un 90. gadu beigās kas pievienojās,
    tur arī daudziem.
  • 7:25 - 7:30
    Un tad es domāju, varbūt vispār,
    nu, nekāds sakars ar žanru tam nav.
  • 7:30 - 7:34
    Varbūt mani pievilka šīs dziesmas,
  • 7:34 - 7:36
    šie tēli un šie cilvēki
  • 7:36 - 7:40
    tikai ar to, ka mums bija ļoti līdzīgi psihiskie stāvokļi,
  • 7:40 - 7:44
    ka mums bija līdzīga pieredze un pārdzīvojumi.
  • 7:44 - 7:46
    Un es, pat nezinot, kā viņiem bija,
  • 7:46 - 7:51
    nu, kaut kā zemapziņas savelkas
    un es uzsēžos arī uz tā.
  • 7:52 - 7:54
    Un, iespējams, es jau arī tad neapzinājos,
  • 7:54 - 7:58
    ka tai laikā, ka mani uzrunā tas,
  • 7:58 - 8:00
    tāpēc ka man ir līdzīgi manā dzīvē,
  • 8:00 - 8:02
    bet, kad es sāku šo visu izpildīt un kultivēt,
  • 8:02 - 8:05
    es to tikai vairoju un vairoju, un vairoju.
  • 8:05 - 8:08
    To es tai laikā tā kā nesapratu.
  • 8:08 - 8:12
    Un pēc tam es domāju:
    „Nu redz, cik daudz cilvēki nemācās,
  • 8:12 - 8:15
    un viņi auga bez tēva,
    un viņi pat nevar iedomāties,
  • 8:15 - 8:18
    cik viņi ir tuvu, lai kļūtu par reperiem.”
  • 8:21 - 8:26
    Rezultātā, arī izpildot visas tās dziesmas,
  • 8:26 - 8:31
    kaut kādā brīdī es attapos,
    ka es nez kāpēc baigi bieži sāku slimot.
  • 8:31 - 8:32
    Tās slimības bija dažādas
  • 8:32 - 8:37
    — saaukstēšanās vienkārši ļoti bieži,
    tur gadā vairākas reizes,
  • 8:37 - 8:41
    astma, kas visu laiku pastiprinās,
    un plaušu karsoņi kaut kādi,
  • 8:41 - 8:45
    un tas viss tā nonāca līdz jostas rozei,
    kad man mazliet atleca,
  • 8:45 - 8:48
    un es sapratu, ka tas saturs ir jāpamaina,
  • 8:48 - 8:50
    ka es varētu uzrakstīt kaut ko jauku.
  • 8:50 - 8:54
    Kaut ko jauku es varētu uzrakstīt,
    kādam veltīt kaut ko!
  • 8:54 - 8:57
    Nu, beigt apsaukāties vienkārši.
  • 8:58 - 9:00
    Un es uzrakstīju:
  • 9:00 - 9:03
    „Es vienkārši izkūstu, tevi atceroties.”
  • 9:03 - 9:06
    Nu, tāda frāze,
    kas it kā iezīmētu manas sajūtas,
  • 9:06 - 9:09
    un man automātā viņai nāk līdzi:
  • 9:09 - 9:11
    „Tā ka tev nav obligāti pie manis tagad doties!”
  • 9:11 - 9:16
    Vienkārši pietiek ar to,
    ka es tevi atceros un viss! Ššš!
  • 9:19 - 9:21
    Un ar visu to, ka es šādi uzrakstu,
  • 9:21 - 9:24
    man jau uzreiz no malas
    ir kaut kādi klausītāji, kuri saka:
  • 9:24 - 9:28
    „Aha, Gustav, tu nonāci pretrunā!”
  • 9:28 - 9:30
    Kā, ko?! Viņi saka:
  • 9:30 - 9:34
    „Tikko tu teici, ka tas ir pops,
  • 9:34 - 9:40
    ka tas, ko šādi te runā, dzied dziesmās,
    ir pops, un tagad pats to dari!”
  • 9:40 - 9:43
    Es domāju: „Bet es jau gribēju kā labāk!”
  • 9:44 - 9:47
    Tad es prātoju:
    „Tā, ja es trīs gados čurāju biksēs
  • 9:47 - 9:51
    un piecos es pārstāju,
    tātad es arī nonāku pretrunā ar sevi!”
  • 9:51 - 9:53
    Citreiz vajadzētu turpināt visu laiku.
  • 9:53 - 9:56
    Ja es visus... nu ja, lai nenonāktu pretrunā!
  • 9:56 - 10:00
    Nedod Dievs, kāds padomās,
    ka, vot, es neesmu tāds.
  • 10:00 - 10:03
    (Aplausi)
  • 10:03 - 10:08
    Un tad, ja es skolā, pieņemsim,
    nemācos visus skolas gadus, ja,
  • 10:08 - 10:11
    un visu laiku stundu laikā iepikoju skolotāju,
  • 10:11 - 10:13
    man to vajadzētu turpināt darīt arī pēc tam,
    kad es nepabeidzu skolu,
  • 10:13 - 10:16
    nu, respektīvi, sagaidīt viņu katru rītu?
  • 10:17 - 10:18
    Es sapratu: „Nu, nē!
  • 10:18 - 10:21
    Pretrunā būt tas ir forši!
  • 10:21 - 10:24
    Tā ir kaut kāda varbūt attīstība.”
  • 10:24 - 10:30
    Tad es sāku domāt. Tā, kas tad ir tās dziesmas,
    kas mums ir tapušas šodien,
  • 10:30 - 10:34
    kuras atspoguļo ļoti bieži kaut kādas attiecības,
  • 10:34 - 10:40
    kaut kādas neražas attiecībās
  • 10:40 - 10:45
    vai to stāvokli, ar ko mēs neesam mierā
    vai esam, kas ir mums šobrīd.
  • 10:45 - 10:50
    Bet pēc idejas, izpildīt dziesmas —
    tas ir iedarbināt abas smadzeņu puslodes.
  • 10:50 - 10:55
    Tas ir iedarbināt prātu un to emocionālo pusi,
    un sirdi iedarbināt.
  • 10:55 - 11:00
    Un būtībā, izpildot bieži kaut kādus vārdus,
  • 11:00 - 11:01
    mēs nonākam līdz tam, ka mēs kodējam,
  • 11:01 - 11:03
    mēs kodējam sevi, mēs kodējam pārējos,
  • 11:03 - 11:05
    tie kā buramvārdi paliek.
  • 11:05 - 11:08
    Tad es domāju, ja tie ir kā buramvārdi,
    katra dziesma,
  • 11:08 - 11:10
    tad uz ko es gribētu uzburt?
  • 11:10 - 11:13
    Es gribētu uzburt uz kaut kādu sirsnību, uz draudzību,
  • 11:13 - 11:19
    uz mērķtiecību, uz tādu apzinātību cilvēkus.
  • 11:19 - 11:23
    Tā, lai tas stāv pāri kaut kādām nacionālām interesēm,
  • 11:23 - 11:28
    kaut kādām seksuālajām interesēm,
    kaut kas augstāks.
  • 11:28 - 11:32
    Es domāju: „Viss, jāraksta!”
    Un man tieši kā reiz bija tāda iespēja.
  • 11:33 - 11:39
    Noaranžēju mūziku.
    Tā, kas arī skanēja pirms es kāpu šeit virsū.
  • 11:39 - 11:42
    Es domāju: „Vajag kaut ko uzrakstīt,
    tādu komplimentu kaut kādu.
  • 11:42 - 11:46
    Nu, kaut ko riktīgu tādu savai videi,
    kur es esmu, cilvēkiem.”
  • 11:46 - 11:50
    Un es piesēžos rakstīt, un man galvā skan tā:
  • 11:50 - 11:52
    „Saldais!”
  • 11:52 - 11:54
    (Smiekli)
  • 11:55 - 11:57
    Iekšējā balss, starp citu.
  • 11:57 - 12:00
    Un es tā domāju: „Nu, nē, nē, nē!
    Viss, es rakstu. Viss, es rakstu!”
  • 12:00 - 12:04
    - Neraksti, neraksti tā! Tā neraksti!
    Visi domās, ka tu esi saldais!
  • 12:04 - 12:06
    (Smiekli)
  • 12:06 - 12:10
    Nu, nē! Ārprāts! Kāds sviests!
    Nē, es zinu, ka tā nav!
  • 12:10 - 12:12
    Es vienkārši sēžos rakstīt.
  • 12:12 - 12:14
    - Saldais!
  • 12:16 - 12:17
    Un tā paiet dienas.
  • 12:17 - 12:20
    Vēl. Jau studija ir sarunāta,
  • 12:20 - 12:23
    un, nu, man ne rindiņa.
    Nu, ne rindiņu nevar izspiest!
  • 12:23 - 12:26
    Uzbraukt — viegli!
    Vot, šito izspiest — nu nekādīgi!
  • 12:26 - 12:31
    Un es domāju: „Nu, kā šitā?
    Nu, es taču varu pateikt kaut ko jauku, vai ne?”
  • 12:32 - 12:34
    Ne šodien!
  • 12:34 - 12:37
    Tā es piesēžos citu dienu un domāju:
  • 12:37 - 12:40
    „Nu, viss, palikušas ir burtiski pāris dienas. Rakstu tagad!
  • 12:40 - 12:42
    Tagad, viss, rakstu! Tagad!”
  • 12:43 - 12:44
    Nē.
  • 12:45 - 12:46
    Paiet vēl kāds brīdis.
  • 12:46 - 12:49
    Es domāju: „Tagad, tagad es jūtos labi.
  • 12:49 - 12:50
    Tagad es varētu pateikt kaut ko jauku.”
  • 12:50 - 12:52
    Tagad!
  • 12:52 - 12:53
    Nē.
  • 12:53 - 12:57
    Es domāju: „Kā tas ir? Katru reizi,
    kad es gribu tagad, man uzreiz ir nē!”
  • 12:59 - 13:02
    Es sāku domāt: „Kodi, latviešu valoda.”
  • 13:03 - 13:05
    Es tā sāku likt — vārdi, visādi kodi.
  • 13:05 - 13:10
    Un kā mēs gribam pateikt „šo brīdi”?
    Ja mēs gribam pateikt „šobrīd”?
  • 13:11 - 13:14
    Nu, tikai sinonīms.
    Kāds ir sinonīms vārdam „šobrīd”?
  • 13:14 - 13:16
    Tagadnē.
  • 13:16 - 13:18
    Saprotiet?
  • 13:18 - 13:20
    Tur jau ir iekšā! Tagad-nē!
  • 13:20 - 13:22
    (Smiekli)
  • 13:22 - 13:28
    (Aplausi)
  • 13:28 - 13:32
    Nu, tagad nē? Okej, es domāju tad rīt!
  • 13:32 - 13:37
    Nākot-nē! (Smiekli)
  • 13:37 - 13:39
    Nu, a kāpēc tad es to neizdarīju vakar?
  • 13:39 - 13:42
    Tāpēc, ka pagāt-nē!
  • 13:42 - 13:46
    Nu, vienkārši trijstūris,
    uz visām pusēm „nē”, „nē”, „nē”.
  • 13:48 - 13:50
    Tā ir latviešu valodā.
  • 13:50 - 13:52
    Es nezinu, kas to izdomāja,
    kāpēc viņš tā izdomāja
  • 13:52 - 13:55
    un kādu motīvu vadīts.
  • 13:55 - 13:56
    Es salīdzināju ar citām valodām.
  • 13:56 - 14:01
    Krieviski ir „nastojašī”, kas ir „īsts”.
  • 14:01 - 14:07
    Tu iedod tagad buču, un tu jūti, ka tā ir īsta,
    un tas notiek tagad, un tas ir īsts, „nastojašī”.
  • 14:07 - 14:15
    Angliski ir „present”. Vispār dāvana! (Smiekli)
  • 14:15 - 14:18
    Tāpēc viņi visu laiku smaida,
    viņi iet un smaida!
  • 14:18 - 14:20
    Viņiem viss ir kā dāvana. Nāk virsū!
  • 14:20 - 14:26
    Viņi atbrauc pie mums, nostājās tepatās
    netālu kaut kur un smaida, un mūsējais iet garām un:
  • 14:26 - 14:28
    – Ko tu tāds smaidīgs?
  • 14:28 - 14:30
    Un viņš tāds saka: „Present!”
  • 14:30 - 14:33
    Un mūsējais saka: „Not now!”
  • 14:33 - 14:38
    Nu, tā kā tulko, kā pie mums tas saucās.
  • 14:42 - 14:47
    Un tēvs man saka, nu, ka:
    „Tagadnē tas „nē” nav „nē”.
  • 14:47 - 14:49
    Tā ir vienkārši galotne — tagadne!”
  • 14:50 - 14:53
    Es saku: „Es zinu!
    Es zinu, kas tas „-nē” , nav „nē”!”
  • 14:53 - 14:56
    Bet ja mēs tā vienkārši padomājam,
    ka bērns piedzimst tikko, ja?
  • 14:56 - 14:58
    Viņš, nu, burtiski pēc kāda laika iemācās...
  • 14:58 - 15:03
    tur kaut kādi pirmie vārdi
    viņam ir „mamma”, „papa” un „nē”.
  • 15:03 - 15:08
    Un „nē” viņš nez kāpēc izmanto miljonsreiz vairāk nekā „mamma” un „papa”.
  • 15:08 - 15:12
    Viņam kaut ko pasaka — nē!
    Nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē!
  • 15:12 - 15:13
    – Arvis, gulēt gribi?
    – Nē!
  • 15:14 - 15:16
    – Varbūt paēst?
    – Nē!
  • 15:16 - 15:17
    Visur nē, nē, nē.
  • 15:17 - 15:20
    Un tad mēs nonākam līdz tām sarunām,
  • 15:20 - 15:25
    kur mēģina cilvēki runāt, un viņš tev
    visu laiku saka: „Nē, bet...”, „Nē, bet...”.
  • 15:25 - 15:29
    Un tu saki: „Okej, ja šis nē,
    tad es tev piedāvāju šo.”
  • 15:29 - 15:30
    – Nē!
  • 15:30 - 15:34
    Es domāju: „Klausies,
    tu pamani, cik tu bieži saki „nē”?
  • 15:34 - 15:37
    Tu visu laiku uz katru atbildi saki „nē”.”
  • 15:37 - 15:40
    Un tas cilvēks saka: „Nē.” (Smiekli)
  • 15:40 - 15:42
    – Ko nē? Tu tikko atkal pateici „nē”!
  • 15:42 - 15:44
    – Nē!
  • 15:44 - 15:46
    – Nu paga, tevi ierakstīt?
    Rekur es ierakstu. Pasaki!
  • 15:46 - 15:47
    – Nē.
  • 15:47 - 15:49
    – Redzēji? Bija „nē”!
  • 15:49 - 15:51
    – Nē, nu jā! (Smiekli)
  • 15:51 - 15:53
    Viņš pat „jā” nevar pateikt bez „nē” sākumā!
  • 15:53 - 15:55
    Nē, nu jā!
  • 15:57 - 16:01
    Lūk, un tad mēs nonākam,
    nu, redz kur, kā mums vispār iet.
  • 16:01 - 16:04
    Mums ir zināt-nē!
  • 16:04 - 16:07
    Zinātne. Vai ne? Kāpēc nē?
  • 16:07 - 16:11
    Nu vienkārši zināt varbūt. Nē, zināt-nē!
  • 16:11 - 16:14
    Meite-ne. (Smiekli)
  • 16:14 - 16:18
    Nu, tur tā aiziet.
  • 16:18 - 16:21
    Tie ir tādi kodi, ko mēs varam
    sadzirdēt un verbāli nodot.
  • 16:21 - 16:22
    Ir vizuāli kodi.
  • 16:22 - 16:25
    Vizuāli kodi ir ļoti spēcīgi.
  • 16:26 - 16:31
    Karogs, pieņemsim — ļoti spēcīgs vizuāls kods.
  • 16:32 - 16:36
    Mēs viņu godājam.
    Tas ir mūsu simbols, skaidrs.
  • 16:36 - 16:40
    Visi zina tā leģendu, ja?
    Par to, kā tapis tas karogs?
  • 16:41 - 16:46
    Vēl jo interesantāk, uz kā tas viss ir bāzēts.
    Tā bija viena četrrinde.
  • 16:47 - 16:52
    Cēsu karavīri gāja ar tādu karogu.
    Tas ir pārtulkots, ja? Ir sarkanbaltsarkans.
  • 16:52 - 16:56
    Un, cik es zinu, viens rektors izdomāja
  • 16:56 - 17:00
    paņemt šo par piemēru,
    ielikt to par Dziesmu svētku karogu.
  • 17:00 - 17:03
    Un pēc tam tas kļuva par Latvijas karogu.
  • 17:03 - 17:11
    Leģenda, ka tas viens karavīrs ir asiņojis,
    nolikts uz tā karoga.
  • 17:11 - 17:17
    Pēc tam viņu paķēra
    un ar to līķautu gāja biedēt pretinieku.
  • 17:17 - 17:21
    Okej, 13. gadsimts,
    viņam skaidrs, viņam jābiedē!
  • 17:21 - 17:27
    Viņi tur netīri, visi asiņaini.
    Tā ir viņu vērtība!
  • 17:27 - 17:29
    Plus vēl laikam tas virsaitis bija baigi tievs,
  • 17:29 - 17:31
    jo tā svītra pa vidu. (Smiekli)
  • 17:31 - 17:34
    Ta' viņi tajā laikā arī neēda, nu!
  • 17:36 - 17:40
    Bet asiņu viņam bija daudz.
    Viņš, všš, saplūda.
  • 17:40 - 17:43
    Un viņi gāja tajā laikā biedēt tos cilvēkus.
  • 17:43 - 17:44
    Zin kā, un tie pretinieki jau arī, viņi:
  • 17:44 - 17:49
    – Āā, skaties, viņi savējo novāca,
    lai karogu uztaisītu! (Smiekli)
  • 17:49 - 17:53
    (Aplausi)
  • 17:55 - 17:56
    Tāpēc mums armijā arī ir tā, kā ir,
  • 17:56 - 18:00
    tāpēc ka katrs trešais iet uz karogu. Uz karogu!
  • 18:00 - 18:03
    Tievie — uz karogu!
  • 18:06 - 18:11
    Tai laikā — skaidrs.
    Mūsdienās īsti nav skaidrs, ko tas simbolizē.
  • 18:11 - 18:17
    Kas tas ir, ar šitādu te asiņainu karogu,
    biedējot kliedzam: „Tagadnē!”
  • 18:17 - 18:21
    Kur mēs nonāksim, tur nonāksim.
  • 18:21 - 18:23
    Himna — super
  • 18:23 - 18:29
    dziesma, super!
    Himnu es lasīju, dziedāju, priecājos.
  • 18:31 - 18:36
    Tad mēs runājām,
    un, redz, līdz kam nonāca tā.
  • 18:37 - 18:40
    Baigais egoisms mums tomēr viņā ir.
  • 18:40 - 18:42
    Dievs, svētī Latviju!
  • 18:42 - 18:46
    Nu, respektīvi, vot. Mēs šeit, ja kas, ja?
  • 18:46 - 18:49
    Vot, mūs svētī! Igauniju — nē,
  • 18:49 - 18:51
    Lietuvu — nē.
  • 18:51 - 18:54
    Nu, Lietuvu mazbišķīt,
    Igauniju vispār točna nē.
  • 18:54 - 18:55
    Krieviju — nē.
  • 18:55 - 18:57
    Zini kā? Vari mūs nesvētīt,
  • 18:57 - 18:59
    ka tik viņiem sliktāk.
  • 18:59 - 19:03
    Mums būs forši, jau, vot, tad būs forši.
  • 19:03 - 19:07
    A zin' kā — Dievs liels. Viņš tālu ir.
  • 19:07 - 19:09
    Viņš kaut kur, iespējams,
    no citas galaktikas tēmē.
  • 19:09 - 19:12
    Viņš dzird tur: „Latviju, svētī Latviju!”
  • 19:12 - 19:18
    Un viņš kā tēmē, zeme griežas,
    un garām, un garām vienkārši!
  • 19:18 - 19:22
    Un mēs vienkārši: „Nu, kāpēc? Kāpēc visu laiku viņiem?
    Kāpēc Igaunijai? Kāpēc mums nevar?”
  • 19:22 - 19:24
    Un es jums pateikšu, kāpēc mums nevar!
  • 19:24 - 19:31
    Ja mēs būtu prātīgāki un vienkārši uzrakstītu
    „Dievs, svētī visu pasauli”,
  • 19:31 - 19:32
    nu, viņš stroga trāpītu.
  • 19:32 - 19:34
    (Smiekli)
  • 19:34 - 19:40
    (Aplausi)
  • 19:41 - 19:44
    Tā ka, lūk, tā. Pagaidām ir...
  • 19:44 - 19:46
    Ā, vo, atcerējos!
  • 19:46 - 19:51
    Un tur vēl ir tas „Kur mūsu meitas zied,
  • 19:51 - 19:54
    kur mūsu dēli dzied, ļauj mums laimē diet.”
  • 19:54 - 19:57
    Tas ir vispār, ja pirmais ir vienkārši svētī mūs,
  • 19:57 - 20:00
    a mēs te vienkārši ziedēsim, dziedāsim un dejosim.
  • 20:00 - 20:04
    Mums neko darīt negribas, vienkārši tāpatās mūs svētī.
  • 20:04 - 20:07
    Nu, tā ir egoisma bišķi pārākā pakāpe.
  • 20:07 - 20:11
    Tas ir tas, uz ko mēs fokusējamies,
    principā mūsu nākotne.
  • 20:11 - 20:15
    Mēs gribam dejot, dziedāt ar asiņainu karogu,
    kliedzot „tagad-nē”,
  • 20:15 - 20:18
    un nonākt kur? Nākotnē!
  • 20:20 - 20:23
    Es nezinu, kas to rakstīja,
    kad, kurš to visu izdomāja.
  • 20:23 - 20:27
    Es zinu, ka mūsu šīs dienas redzējums
    ir pilnīgi kardināli savādāks,
  • 20:27 - 20:29
    uz kurieni mēs gribam aizvirzīties.
  • 20:29 - 20:32
    Un mēs tajos simbolos to it kā varētu ielikt,
  • 20:32 - 20:36
    jo varbūt, ka tie cilvēki, kas toreiz rakstīja,
  • 20:36 - 20:37
    kas domāja to valodu,
  • 20:37 - 20:41
    viņš arī sēdēja, un viņš domāja:
    „Kaut ko foršu varētu es izdomāt!”
  • 20:41 - 20:43
    Un viņam tā: „Saldais!”
  • 20:43 - 20:45
    (Smiekli)
  • 20:45 - 20:48
    Un viņš tā: „Tagad-nē.”
  • 20:48 - 20:49
    Paldies.
  • 20:49 - 20:54
    (Aplausi)
Title:
Kurš kuru kodē? | Gustavs Butelis (Gustavo) | TEDxRiga
Description:

Šī runa ir sniegta vietējā TEDx pasākumā, kas rīkots neatkarīgi no TED konferencēm.

Mūzikas pasaulē Gustavs Butelis jeb Gustavo plašākai publikai kļuva pazīstams 1995. gadā kā viens dibinātājiem grupai FACT, vienai no Latvijas pirmajām hiphopa grupām. Gadu gaitā Gustavo ir bijis vārdu un mūzikas autors daudzām dziesmām, izdevis četrus solo albumus un producējis Prāta Vētras 2008. gada albumu „Tur kaut kam ir jābūt”.
more » « less
Video Language:
Latvian
Team:
closed TED
Project:
TEDxTalks
Duration:
20:55

Latvian subtitles

Revisions Compare revisions

Our website uses cookies for analysis purposes.