Mana atklāsmes trieka

Džilai Boltei Teilorei radās pētīšanas iespēja, kādu vēlētos vien retais smadzeņu zinātnieks: viņa piedzīvoja spēcīgu smadzeņu trieku un varēja vien noraudzīties, kā viena pēc otras atslēdzas viņas smadzeņu funkcijas — kustību spēja, runas spēja, pašapziņa. Patiesi apbrīnojams stāsts.

Es uzaugu, lai pētītu smadzenes,

jo man ir brālis, kuram diagnosticēja

smadzeņu darbības traucējumus
— šizofrēniju.

Kā māsa un vēlāk arī kā zinātniece

es gribēju saprast, kāpēc
es varu izvēlēties sapņus,

sasaistīt tos ar realitāti,

un panākt, ka mani sapņi piepildās?

Kas mana brāļa smadzenēs
un viņa šizofrēnijā nosaka,

ka viņš nespēj sasaistīt savus
sapņus ar vispārēju un kopīgu realitāti

un tā vietā tie kļūst par murgiem?

Tā nu es veltīju savu karjeru
smagu garīgu traucējumu pētīšanai.

Es pārcēlos no dzimtās Indiānas uz Bostonu

kur kopā ar ārsti Fransīnu Benesu strādāju

Hārvardas universitātes
Psihiatrijas fakultātē

Laboratorijā mēs uzdevām jautājumu:

„Kādas ir bioloģiskās atšķirības

starp to cilvēku smadzenēm,
kurus iedalītu normālā kontrolgrupā,

un to cilvēku smadzenēm,

kuriem diagnosticēta šizofrēnija,
šizoafektīvie vai bipolārie traucējumi?”

Mēs būtībā veidojām
smadzeņu mikroshēmu karti:

kuras šūnas savstarpēji sazinās,

ar kādām ķīmiskām vielām

un kādiem šo vielu daudzumiem?

Mana dzīve bija jēga,

jo pa dienu es nodarbojos
ar šādiem pētījumiem,

bet vakaros un nedēļas nogalēs

es ceļoju un popularizēju NAMI,
Nacionālo garīgo slimību apvienību.

Taču 1996.gada 10.decembrī

es pamodos un atklāju,
ka nu man ir savi smadzeņu traucējumi.

Bija plīsis asinsvads
manu smadzeņu kreisajā puslodē.

Četru stundu laikā

es noskatījos, kā pilnībā izzūd

manu smadzeņu spēja apstrādāt informāciju.

Asins izplūduma rītā

es nespēju pastaigāt, parunāt,
palasīt, parakstīt un neko atcerēties.

Es būtībā kļuvu
par zīdaini sievietes ķermenī.

Ja kādreiz esat redzējuši
cilvēka smadzenes,

zināsiet, ka abas puslodes
viena no otras ir pilnībā nodalītas.

Esmu jums paņēmusi līdzi
īstas cilvēka smadzenes.

(Noelšanās un smiekli)

Lūk, īstas cilvēka smadzenes.

Šī ir smadzeņu priekšējā daļa,

šī ir smadzeņu aizmugurējā daļā,
un lejup nokarājas muguras smadzenes.

Lūk, šādi smadzenes būtu novietotas
mana galvaskausa iekšpusē.

Palūkojoties uz smadzenēm,

ir acīmredzams, ka abas smadzeņu puslodes

viena no otras ir pilnībā nodalītas.

Tiem, kuri labāk saprot datorus,

mūsu labā smadzeņu puslode
darbojas kā paralēlais procesors,

savukārt, kreisā smadzeņu puslode
informāciju apstrādā secīgi.

Abas smadzeņu puslodes
savstarpēji sazinās

pa smadzeņu saikli,

ko veido 300 miljoni nervu šķiedru.

Izņemot šo saskares punktu,

abas puslodes ir pilnībā nodalītas.

Tā kā katra smadzeņu puslode
informāciju apstrādā atšķirīgi,

katra no tām
arī domā par atšķirīgām lietāmi,

tām rūp atšķirīgas lietas,
un, uzdrīkstos teikt,

ka tām ir ļoti atšķirīgas personības.

Atvainojiet. Paldies. Bija prieks.

Asistents: Tiešām bija!

(Smiekli)

Mūsu labajai smadzeņu puslodei
galvenais ir pašreizējais mirklis.

Tai viss ir „te un tagad.”

Mūsu labā smadzeņu puslode domā tēlos

un mācās kinētiski,
izmantojot mūsu ķermeņa kustības.

Informācija enerģijas veidā vienlaikus plūst

cauri visām maņu orgānu sistēmām

un uzbur šo milzīgo kolāžu,

rādot mums pašreizējo mirkli.

Kā tas smaržo, kā garšo,

kādas sajūtas tas rada
un kā tas izklausās.

Es esmu enerģētiska būtne,
kas ar savas labās puslodes apziņu

ir sasaistīta ar apkārtējo enerģiju.

Mēs visi esam enerģētiskas būtnes,
kas sasaistītas viena ar otru

ar apziņu, kas mitinās ikviena cilvēka

labajā puslodē.

Tieši te un tagad mēs uz zemeslodes
esam brāļi un māsas,

kas ir šeit, lai padarītu pasauli labāku.

Šajā mirklī mēs esam nevainojami,
mēs esam veseli un mēs esam skaisti.

Mana kreisā puslode, mūsu kreisā puslode,
ir pavisam atšķirīga vieta.

Mūsu kreisā smadzeņu puslode
domā lineāri un metodiski.

Mūsu kreisajai puslodei
galvenā ir pagātne un nākotne.

Mūsu kreisā smadzeņu puslode ir radīta,

lai ņemtu šo milzīgo
pašreizējā mirkļa kolāžu

un sāktu izlasīt laukā detaļas,
un vēl vairāk detaļas no šīm detaļām.

Tad tā sakategorizē
un sakārto šo visu informāciju

sasaista ar visu,
ko līdz šim esam iemācījušies

un paredz mūsu nākotnes iespējas.

Mūsu kreisā puslode
domā ar valodas palīdzību.

Tā ir tā nepārtrauktā pļāpāšana,
kas sasaista mani un manu iekšējo pasauli

ar manu ārpasauli.

Tā ir tā balstiņa, kas saka:

„Eu, atceries mājupceļā nopirkt banānus.

Man rīt tos vajadzēs.”

Tas ir plānotāja prāts,

kas man atgādina, kad jāizmazgā veļa.

Taču, iespējams, vissvarīgākais,
ka tieši šī balstiņa man saka:

„Es esmu. Es esmu.”

Līdz ko kreisā puslode
man pasaka: „Es esmu,”

es kļūstu nošķirta.

Es kļūstu par atsevišķu
un patstāvīgu indivīdu,

kas nošķirts no apkārtējās enerģijas plūsmas

un nošķirts no jums.

Triekas rītā es zaudēju
tieši šo smadzeņu daļu.

Asins izplūduma rītā

es pamodos ar pulsējošām sāpēm
manas kreisās acs apgabalā.

Tās ir tāda veida sāpes,
kādas piedzīvojat, iekožoties saldējumā.

Šīs sāpes mani sagrāba

un tad atlaida.

Tad tās atkal mani sagrāba

un atkal atlaida.

Man bija ļoti neparasti
piedzīvot jebkāda veida sāpes,

tāpēc es nodomāju:
„Labi, vienkārši sākšu dienu.”

Es piecēlos, uzkāpu uz velotrenažiera

un sāku vingrot,
nodarbinot visu savu ķermeni.

Es uz tā rīka dragāju

un atskārstu, ka manas rokas
izskatās kā rokturos ieķērušās

primitīvas ķetnas.

„Tas tik ir savādi,” es nodomāju.

Es paskatos lejup uz ķermeni

un nodomāju:
„Opā, es gan dīvaini izskatos.”

Tā vien šķita,
ka mana apziņa būtu aizslīdējusi

no normālās realitātes uztveres,

kurā esmu cilvēks,
kas darbojas ar trenažieri,

uz kādu ezotērisku vietu,

kurā esmu savas pieredzes lieciniece.

Tas viss bija ļoti savādi,
un tajā pat laikā galvassāpes pastiprinājās.

Es nokāpju no trenažiera,

mēģinu šķērsot dzīvojamo istabu.

un saprotu, ka viss manā ķermenī
darbojas pamatīgā palēninājumā.

Ikviens solis ir ļoti stīvs un apzināts.

Manā gaitā nav plūduma,

un mana uztvere
ir tā kā sašaurinājusies,

vairāk pievēršoties
iekšējo orgānu sistēmām.

Es stāvu vannasistabā

un gatavojos kāpt dušā

un es pat dzirdēju dialogu savā ķermenī.

Es dzirdēju balstiņu, kas saka:
„Tā! Jums, muskuļi, jāsaraujas.

Bet jums, muskuļi, jāatslābst.”

Tad es pazaudēju līdzsvaru
un atstutējos pret sienu.

Es lūkojos lejup uz savu roku

un apjautu, ka vairs nespēju
izšķirt sava ķermeņa robežas.

Es nespēju izšķirt,
kur mans ķermenis sākās un kur beidzās,

jo manas rokas atomi un molekulas

saplūda kopā
ar sienas atomiem un molekulām.

Vienīgais, ko spēju uztvert bija šī enerģija.

Es sev jautāju: „Kas man kait?

Kas notiek?”

Tad manas kreisās puslodes
ierastā čalošana pilnībā apklusa.

It kā kāds būtu paņēmis tālvadības pulti
un atslēdzis skaņu manam prātam.

Pilnīgs klusums.

Pirmajā mirklī jutos satriekta,
atklājot, ka manī iestājies klusums.

Taču tad mani nekavējoties apbūra

man apkārt esošās enerģijas brīnišķīgums.

Tā kā vairs nespēju nošķirt
sava ķermeņa robežas

es jutos milzonīga un izplūstoša.

Es jutos kā viens vesels ar visu enerģiju,

un tas bija tik skaisti.

Te pēkšņi mana kreisā puslode
pieslēdzas atpakaļ

un man saka: „Eu! Mums ir problēma!

Mums vajag palīdzību.”

Es nodomāju: „Ā! Man ir problēma.”

(Smiekli)

Tad ir tā: „Labi, man ir problēma.”

Taču tajā pat brīdī
es atkal aizpeldu ārpus apziņas

uz vietu, kuru es tā sirsnīgi
nosaucu par Lala zemi.

Bet tur ir tik skaisti.

Iztēlojieties,
kā būtu pilnībā zaudēt saikni

ar savu smadzeņu pļāpām,
kas mūs savieno ar ārpasauli.

Tā, nu, es atrodos šajā vietā,

un mans darbs,
jebkāds ar to saistītais stress ir pagaisis.

Es savā ķermenī jutos vieglāka.

Iztēlojieties, visas attiecības ar ārpasauli

un ar to saistītie stresa izraisītāji
ir pagaisuši.

Mani pārņēma miera sajūta.

Iztēlojieties, kā ir zaudēt

37 gadus savas dzīves emocionālās bagāžas!

(Smiekli) Ah! Es biju eiforijā!

Eiforijā!

Tas bija tik skaisti.

Te pēkšņi pieslēdzas atpakaļ
mana kreisā puslode un saka:

„Eu! Pievērs uzmanību.

Mums vajag palīdzību.”

Es domāju: „Man jādabū palīdzība.
Man jākoncentrējas.”

Es izrāpjos no dušas, mehāniski saģērbjos

un staigāju pa dzīvokli,

un domāju: „Man jāiet uz darbu.
Vai es varu pabraukt?”

Tajā brīdī

pie sāniem pilnībā sastingst
mana labā roka.

Tad es sapratu: „Ak vai! Man ir trieka!"

Un nākamais,
ko man saka smadzenes ir:

„Oho! Cik forši!”

(Smiekli)

„Cik forši!”

Cik daudz smadzeņu zinātniekiem ir iespēja

pētīt pašiem savas smadzenes no iekšienes?”

(Smiekli)

Tad prātā ienāk doma:
„Bet es esmu ļoti aizņemta sieviete!”

(Smiekli)

„Man triekai nav laika!”

Tā nu es nolemju:
„Labi, es nevaru apturēt trieku,

tāpēc padzīvošu kādu vienu, divas nedēļas,
un atgriezīšos pie ierastās ikdienas. Labi.

Man jāsazvana palīdzība.
Man jāpiezvana uz darbu.”

Es nespēju atcerēties darba tālruni.

Es atcerējos, ka man darbistabā
ir vizītkartes ar darba tālruni.

Es dodos uz darbistabu
un izvelku kaudzīti ar vizītkartēm.

Es skatos uz augšējo vizītkarti

un lai arī spēju skaidri atsaukt atmiņā,

kā izskatās mana vizītkarte,

es nespēju saprast,
vai tā bija manējā vai nē.

jo es redzēju vien pikseļus.

Vārdu pikseļi saplūda ar fona

un simbolu pikseļiem
un es nespēju saprast.

Tad es gaidīju to,
ko saucu par apskaidrības vilni,

kurā būšu spējīga
atjaunot saikni ar normālo realitāti

un saprast,
vai šī ir īsta vizītkarte, vai varbūt šī.

Kartīšu pārskatīšanai 2,5 centimetru biezumā
man vajadzēja 45 minūtes.

Tajā pat laikā jau 45 minūtes

mans asinsizplūdums kreisajā puslodē
kļūst arvien lielāks.

Es neatpazīstu ciparus,
es nesaprotu, kā darbojas telefons.

bet tas ir mans vienīgais plāns.

Tā es ņemu telefonu
un nolieku to sev priekšā.

Es paņemu vizītkarti, nolieku to blakus,

un salīdzinu to ķeburu formu,
kas ir uz kartītes,

ar tiem ķeburiem,
kas ir uz telefona pogām.

Bet tad es atkal aizpeldu savā Lala zemē

un atgriežoties nespēju vairs atcerēties,
vai šos numurus jau esmu uzgriezusi.

Man bija jāuzstutē paralizētā roka kā zīmogs

uz tā cipara, kuru biju uzgriezusi,

lai tad,
kad atgrieztos normālajā realitātē,

spētu saprast:
„Jā, šo ciparu jau esmu uzgriezusi.”

Beidzot esmu uzgriezusi visu numuru
un klausos tālruņa klausulē.

To paceļ mans kolēģis un saka:

„Vū, vū, vū, vū.” (Smiekli)

(Smiekli)

Es nodomāju:

„Ak, vai,
viņš izklausās kā zelta retrīvers!”

(Smiekli)

Tā nu, es, manuprāt,
viņam skaidri un gaiši pasaku:

„Te Džila! Man vajag palīdzību!”

Taču no manas mutes iznāk:
„Vū, vū, vū, vū, vū, vū.”

Es domāju: „Ak vai,
es arī izklausos kā zelta retrīvers.”

Es nevarēju zināt, es nezināju,

ka nespēju runāt un saprast runāto,
līdz to nepamēģināju.

Kolēģis tomēr saprot,
ka man vajag palīdzību un viņš to izsauc.

Pēc īsa brīža mani ved
neatliekamās palīdzības mašīnā

cauri Bostonai uz Masačūsetsas slimnīcu.

Es saraujos čokurā kā nedzimis bērns.

Gluži kā balons,
kurā atlicis pavisam nedaudz gaisa,

īsi pirms tas izpūšas pavisam,

es jūtu, kā enerģija mani pamet
un mans gars padodas.

Tieši tajā brīdī es zināju,
ka vairs neesmu savas dzīves horeogrāfe.

Vai nu ārsti izglābs manu ķermeni
un dāvās man otru iespēju dzīvot

vai šis, pilnīgi iespējams,
ir mans pārejas brīdis.

Kad atmodos tās pašas dienas pēcpusdienā,

biju satriekta, atklājot,
ka joprojām biju dzīva.

Jūtot, ka mans gars padodas,
es atvadījos no dzīves.

Mans prāts it kā kavējās

starp divām ļoti atšķirīgām
realitātēs plaknēm.

Kairinājumi, kas nāca
no visiem maniem maņu orgāniem,

radīja man neizturamas sāpes.

Gaisma dedzināja manas smadzenes
kā nevaldāmas liesmas,

un skaņas bija tik skaļas un juceklīgas,

ka nespēju izšķirt balsis no fona trokšņiem.

Vienīgais, ko vēlējos, bija bēgt.

Tā kā nejutu, kādā pozā atrodas mans ķermenis,

es jutos milzonīga un izplūdusi,

gluži kā no pudeles izlaists džins.

Mans gars pacēlās brīvībā,

gluži kā lielais valis,
slīdam caur klusas eiforijas jūru.

Nirvāna!

Es biju atradusi nirvānu.

Es atceros domājam,

ka nekādā gadījumā
nespēšu iespiest savu milzonīgumu

atpakaļ šajā niecīgajā ķermenītī.

Pēkšņi es sapratu:
„Bet es taču vēl esmu dzīva!

Es esmu dzīva, un esmu atradusi nirvānu.

Un, ja es esmu atradusi nirvānu,
un esmu dzīva,

tad ikviens, kurš ir dzīvs,
var atrast nirvānu."

Un es iztēlojos pasauli

pilnu ar skaistiem, mierpilniem,
līdzjūtīgiem un mīlošiem cilvēkiem,

kuri zina,
ka jebkurā laikā var nākt uz šo vietu,

ka viņi jebkurā brīdī
var apzināti izvēlēties

pārkāpt no kreisās smadzeņu puslodes

labajā un piedzīvot šo mieru.

Tad es apjautu,

cik šī pieredze varētu būt
nenovērtējama dāvana,

ka tā ir atklāsmes trieka tajā,
kā dzīvojam savas dzīves.

Tas mani pamudināja atveseļoties.

Divarpus nedēļas pēc asinsizplūduma
ķirurgi man atgrieza galvu

un izņēma asins recekli
golfa bumbiņas lielumā,

kas nospieda manus valodas centrus.

Te es esmu ar savu mammīti,

kas manā dzīvē ir īsts eņģelis.

Man vajadzēja astoņus gadus,
lai pilnībā atveseļotos.

Kas tad mēs esam?

Mēs esam Visuma dzīvības spēks,

kuram ir divas rokas
un divu veidu izzinošie prāti.

Mums ik mirkli piemīt spēja izvēlēties,

kas un kā mēs vēlamies būt šajā pasaulē.

Tieši te un tagad

es varu apzināti pārkāpt
savas labās puslodes apziņā, kur mēs esam.

Es esmu Visuma dzīvības spēks.

Es esmu dzīvības spēks,

kas veidots no 50 triljoniem skaistu un
ģeniālu molekulu, kas veido manas aprises

un visu, kas ir tajās.

Vai arī es varu izvēlēties pārkāpt
savas kreisās puslodes apziņā,

kurā es kļūstu
par atsevišķu un patstāvīgu indivīdu,

Nošķirtu no plūsmas, nošķirtu no jums.

Es esmu Dr. Džila Bolte Tailore:

intelektuāle, neiroanatomiste.

Tādi „mēs” manī mīt.

Kuru izvēlētos jūs?

Kurus jūs izvēlaties?

Un kad?

Es uzskatu, jo vairāk laika pavadām

izvēloties būt saskarē ar dziļo, mierpilno

savas labās smadzeņu puslodes daļu,

jo vairāk miera izstarosim pasaulē

un mierpilnāka būs mūsu zemeslode.

Man šķita, ka tā ir ideja,
ar kuru vērts dalīties.

Paldies.

(Aplausi)