Mana atklāsmes trieka

Džilai Boltai Teilorei radās tāda pētīšanas iespēja, kādu vēlētos vien retais smadzeņu zinātnieks: viņai bija spēcīgs insults, un viņa varēja tik vien noskatīties, kā viņas smadzeņu funkcijas — kustību spēja, runas spēja, pašapziņa — viena pēc otras atslēdzas. Patiesi apbrīnojams stāsts.

Es izaugu, lai pētītu smadzenes,

jo man ir brālis, kuram diagnosticēja smadzeņu darbības traucējumus —

šizofrēniju. Kā māsa

un vēlāk arī kā zinātniece es gribēju saprast, kāpēc

es varu izvēlēties sapņus, sasaistīt

tos ar realitāti, un panākt, ka mani sapņi piepildās?

Kas mana brāļa smadzenēs

un viņa šizofrēnijā nosaka, ka viņš nespēj savienot savus

sapņus ar vispārpieņemtu un kopīgu realitāti? Tā vietā

viņa sapņi kļūst par murgiem.

Tā nu es veltīju savu karjeru, lai pētītu

smagus garīgus traucējumus. Es mainīju dzīves vietu

no Indiānas uz Bostonu, kur es strādāju

kopā ar ārsti Fransīnu Benesu Hārvardas universitātes

Psihiatrijas nodaļā. Laboratorijā mēs uzdevām jautājumu:

„Kādas ir bioloģiskās atšķirības starp to cilvēku smadzenēm,

kuri tiek iedalīti normālā kontroles grupā,

un to cilvēku smadzenēm, kuriem diagnosticēta

šizofrēnija, šizoafektīvie vai bipolārie traucējumi?”

Mēs būtībā veidojām smadzeņu darbības

mikroshēmu, mēģinot saprast, kuras šūnas sazinās

ar kurām citām šūnām, ar kādām ķīmiskām vielām

un ar kādu to daudzumu?

Mana dzīve bija jēgpilna, jo pa dienu

es nodarbojos ar šādiem pētījumiem,

bet vakaros un nedēļas nogalēs

es ceļoju un popularizēju NAMI, Nacionālo garīgo slimību apvienību.

Taču 1996.gada 10.decembrī es pamodos,

atklājot, ka nu man ir pašai savi smadzeņu darbības traucējumi.

Bija plīsis asinsvads manu smadzeņu kreisajā puslodē.

Četru stundu laikā

es noskatījos, kā pilnībā izzūd manu smadzeņu spēja

apstrādāt informāciju. Asinsizplūduma dienā

es nespēju staigāt, runāt, lasīt, rakstīt un atcerēties savas dzīves notikumus.

Būtībā es kļuvu par jaundzimušo sievietes ķermenī.

Ja kaut reizi dzīvē esat redzējuši cilvēka smadzenes,

zināsiet, ka tām ir divas puslodes, kas ir pilnīgi atdalītas.

Esmu jums paņēmusi līdzi īstas cilvēka smadzenes.

(Smiekli)

Paldies.

Tātad, šīs ir īstas cilvēka smadzenes.

Šī ir smadzeņu priekšējā daļa,

šī ir smadzeņu mugurējā daļā, un lejup karājas muguras smadzenes.

Lūk, šādi smadzenes būtu novietotas mana galvaskausa iekšpusē.

Palūkojoties uz tām, ir acīmredzams,

ka abas smadzeņu puslodes ir pilnībā atdalītas viena no otras.

Izmantojot līdzību ar datoriem,

mūsu labā smadzeņu puslode darbojas kā paralēlais procesors.

Savukārt, kreisā smadzeņu puslode informāciju apstrādā secīgi.

Abas smadzeņu puslodes sazinās,

izmantojot lielo smadzeņu saikli — corpus callosum,

ko veido 300 miljoni nervu šķiedru.

Izņemot šo saskares punktu,

abas puslodes ir pilnīgi atdalītas viena no otras.

Tā kā katra smadzeņu puslode informāciju apstrādā atšķirīgi,

katra no tām arī domā atšķirīgi,

tām rūp atšķirīgas lietas un, uzdrīkstos teikt,

ka tām ir ļoti atšķirīgas personības.

Atvainojiet. Paldies. Bija prieks.
Asistents: Bija gan.

Mūsu labā smadzeņu puslode interesējas tikai un vienīgi par šo mirkli.

Tai viss ir „te un tagad.”

Mūsu labā smadzeņu puslode domā tēlos

un mācās, izmantojot mūsu ķermeņa kustības.

Informācija enerģijas veidā vienlaikus plūst

cauri visām maņu orgānu sistēmām

un uzbur šo grandiozo kolāžu,

rādot mums tagadnes mirkli.

Kā tas smaržo, kā garšo,

kādas sajūtas tas rada un kā tas izklausās.

Es esmu enerģētiska būtne, kas ir savienota ar enerģijas plūsmu man visapkārt.

Un es savienojos ar to caur apziņu, kas mājo manā labajā smadzeņu puslodē.

Mēs visi esam enerģētiskas būtnes, kas ir savienotas viena ar otru

caur apziņu, kas mitinās ikviena cilvēka labajā smadzeņu puslodē.

Un tieši te,

tieši tagad, mēs visi esam brāļi un māsas uz šīs planētas.

Mēs esam te, lai pasaule kļūtu par labāku vietu.

Un tieši šajā mirklī, mēs esam nevainojami, mēs esam veselums un mēs esam skaisti.

Mana kreisā smadzeņu puslode, mūsu kreisā smadzeņu puslode, ir pavisam atšķirīga vieta.

Mūsu kreisā smadzeņu puslode domā lineāri un metodiski.

Mūsu kreisā smadzeņu puslode

ir aizņemta ar pagātni un nodarbināta ar nākotni.

Mūsu kreisā smadzeņu puslode ir radīta, lai paskatītos

uz grandiozo tagadnes mirkļa kolāžu un sāktu

izlasīt laukā detaļas, detaļas un vēl vairāk detaļas no šīm detaļām.

Tad tā sagrupē un

sakārto šo visu informācijas gūzmu, sasaista to

ar visu, ko esam iemācījušies pagātnē, un

veido mūsu nākotnes iespēju vīzijas.

Mūsu kreisā smadzeņu puslode domā ar valodas palīdzību.

Tā ir tā nepārtrauktā pļāpāšana, kas savieno mani

un manu iekšējo pasauli ar pasauli ārpus manis.

Tā ir tā mazā balss, kas man saka: „Eu, tev jāatceras

mājupceļā nopirkt banānus.

Man tos rīt vajadzēs.”

Tas ir plānotāja prāts, kas man atgādina,

kad man jāmazgā veļa. Taču, iespējams, svarīgākais,

ka tieši šī mazā balstiņa man saka:

„Es esmu. Es esmu.”

Līdz ko mana kreisā smadzeņu puslode pasaka man: „Es esmu,”

es kļūstu nošķirta.

Es kļūstu par vienpatīgu, patstāvīgu indivīdu, nošķirtu no kopējās enerģijas plūsmas,

nošķirta no ikviena no jums.

Tieši šo smadzeņu daļu torīt es zaudēju,

piedzīvojot asins izplūdumu galvā.

Asins izplūduma rītā es pamodos ar

pulsējošām sāpēm manas kreisās acs rajonā. Tās ir tāda tipa sāpes,

kādas jūs piedzīvojat, kad

iekožaties saldējumā. Šīs sāpes mani satvēra

un atlaida. Tad tās atkal mani satvēra

un atkal atlaida. Man tas bija ļoti neparasti

piedzīvot jebkāda veida sāpes.

Tāpēc es nodomāju: „Labi, vienkārši sākšu dienu.”

Es piecēlos un uzkāpu uz trenažiera

un sāku vingrot, nodarbinot visu savu ķermeni.

Es stumdu to rīku un pamanu,

ka manas rokas izskatās kā rokturos ieķērušās

primitīvas ķetnas. „Tas ir tik savādi,” es nodomāju.

Es palūkojos lejup uz savu ķermeni un nodomāju: „Oho,

es gan esmu savāda paskata lieta.” Tā vien šķita,

ka mana apziņa ir aizslīdējusi prom no normālās

realitātes uztveres, kurā esmu persona, kas

darbojas ar trenažieri, uz kādu ezotērisku vietu,

kurā esmu savas pieredzes lieciniece.

Tas bija ļoti savādi. Manas galvassāpes tajā pat laikā

kļuva arvien spēcīgākas un spēcīgākas. Es nokāpju no trenežiera

un mēģinu šķērsot dzīvojamo istabu. Pamanu, ka

viss mans ķermenis darbojas tādā kā palēninātā

režīmā. Katrs solis ir ļoti stīvs un

apzināts. Manā gaitā nav plūduma,

un mana uztvere kaut kā ir sašaurinājusies,

un man uzmanība ir pilnībā pievērsta iekšējām orgānu sistēmām.

Es stāvu vannasistabā un gatavojos

kāpt dušā, un vienlaicīgi dzirdu

dialogu manā ķermenī. Es dzirdu mazu balstiņu,

kas saka: „Tā! Jūs, muskuļi, jums jāsaraujas.

Savukārt, jūs, muskuļi, jums jāatslābst.”

Un tad es zaudēju līdzsvaru un atstutējos pret sienu.

Es lūkojos lejup uz savu roku un apjautu,

ka vairs nespēju saskatīt sava ķermeņa robežas.

Es nespēju izšķirt, kur mans ķermenis sākās un kur beidzās,

jo manas rokas atomi un molekulas

saplūda kopā ar sienas atomiem un molekulām.

Vienīgais, ko spēju uztvert bija šī enerģija.

Es jautāju sev: „Kas man kaiš?

Kas ar mani notiek?” Tieši tajā brīdī manu smadzeņu čalošana,

manas kreisās smadzeņu puslodes ierastā čalošana... pilnībā apklusa.

Tā it kā kāds būtu paņēmis tālvadības pulti

un atslēdzis skaņu manam prātam. Pilnīgs klusums.

Pirmajā mirklī jutos satriekta, atklājot,

ka manī ir iestājies klusums. Taču tad mani nekavējoties apbūra

man apkārt esošās enerģijas grandiozums.

Tā kā es nespēju vairs nošķirt

sava ķermeņa robežas, es jutos milzonīga un turpināju izplesties.

Es jutos kā viens vesels ar visu to enerģiju, kas mani apņēma,

un tas bija tik skaisti.

Te pēkšņi mana kreisā puslode pieslēdzas

atpakaļ un sāk ar mani runāt, „Eu! Mums ir problēma!

Mums ir problēma! Mums ir vajadzīga palīdzība.”

Es ieklausos un saku: „Ā! Man ir problēma.”

Man ir problēma." Apmēram tā: „Labi, labi, sapratu. Man ir problēma.”

Taču tajā pat brīdī es atkal aizpeldu

ārpus apziņas — uz vietu, kuru es tā sirsnīgi

saucu par Lala zemi.

Bet tur ir tik skaisti. Iztēlojieties, kā tas būtu

pilnībā zaudēt saikni ar savu smadzeņu

pļāpām, kas mūs savieno ar ārējo pasauli.

Tā, nu, es atrodos šajā brīnumainajā vietā, mans darbs,

jebkāds ar darbu saistītais stress — tas viss ir pagaisis.

Un es jutos tik viegli savā ķermenī. Varat iztēloties,

kā visas attiecības ar ārpasauli un

jebkāds uztraukums — viss ir izzudis.

Es jutu tādu brīnumainu mieru sevī.

Iztēlojieties, kā tas ir zaudēt 37 gadus savas dzīves emocionālās bagāžas!

(Smiekli) Ah! Es biju eiforijā!

Eiforijā! Tas bija tik skaisti.

Te pēkšņi pieslēdzas atpakaļ mana kreisā smadzeņu puslode un saka:

„Eu! Pievērs uzmanību..

Mums vajadzīga palīdzība.” Es domāju: „Man jādabū palīdzības.

Man jākoncentrējas.”

Es rāpjos ārā no dušas un mehāniski

saģērbjos un staigāju pa dzīvokli.

Es domāju: „Man ir jāiet uz darbu. Man ir jāiet uz darbu.

Vai es varu braukt? Vai es varu braukt?”

Tajā brīdī mana labā roka

pilnībā sašļuka gar sāniem. Pēkšņi es aptveru,

„Ak, mans Dievs! Man ir trieka! Man ir trieka!"

Un nākamais, ko saka manas smadzenes ir „Oho!

Tas ir tik forši.” (Smiekli) „Tas ir tik forši!

Cik daudz smadzeņu zinātniekiem ir iespēja

pētīt pašiem savas smadzenes no iekšpuses?”

(Smiekli)

Galvā parādās doma: „Bet es esmu ļoti aizņemta sieviete!”

(Smiekli) „Man nav laika triekai!”

Tā nu es nolemju: „Labi, es nevaru apturēt trieku,

es tā padzīvošu kādu vienu, divas nedēļas, un

tad es atgriezīšos ierastajā ritmā. Labi.

Tātad man vajag sazvanīt kādu palīgā. Man jāpiezvana uz darbu.”

Es nespēju atcerēties darba tālruņa numuru.

Es atcerējos, ka darbistabā uz galda man ir vizītkartes

ar darba numuru uz tām. Es dodos uz darbistabu

un izvelku kaudzīti ar vizītkartēm.

Es skatos uz augšējo vizītkarti un, lai arī

es skaidri ar gara acīm redzu, kā izskatās mana vizītkarte,

es nespēju saprast, vai šī

ir manējā vai nav, jo vienīgais, ko spēju redzēt bija pikseļi.

Vārdu pikseļi saplūda

ar fona un simbolu pikseļiem,

un es nespēju neko saprast.

Tā es gaidīju to, ko saucu par apskaidrības vilni,

kurā es būšu spējīga

atjaunot saikni ar realitāti un saprast,

ka šī nav īstā vizītkarte... šī nav... šī arī nav.

Paņemto divarpus centimetru biezo vizītkaršu kaudzītes

pārskatīšanai man vajadzēja 45 minūtes.

Tajā pašā laikā, jau 45 minūtes, mans asinsizplūdums

kreisajā smadzeņu puslodē kļuva arvien lielāks un lielāks.

Es neatpazīstu ciparus, es nesaprotu, kā darboties ar tālruni,

bet tas ir mans vienīgais plāns.

Tā es ņemu tālruni un nolieku to sev priekšā. Es paņemu vizītkarti

un nolieku to blakus, tad

es salīdzinu to ķerburu formu, kas ir uz kartītes,

ar to ķeburu formu, kas ir uz telefona.

Bet tad es atkal aizpeldu savā Lala zemē

un atgriežoties nespēju vairs atcerēties, vai esmu jau

uzgriezusi kaut vienu ciparu.

Man bija jāuzstutē paralizētā roka kā zīmogs

uz tā cipara, kuru biju uzgriezusi,

lai tad, kad atgrieztos normālajā

realitātē, es spētu saprast, „Jā, šo ciparu jau esmu uzgriezusi.”

Beidzot esmu uzgriezusi visu numuru

un es klausos tālruņa klausulē.

To paceļ mans kolēģis un saka:

„Vo, vo, vo, vo.” (Smiekli)

„Ak, mans Dievs, viņš izklausās kā zelta retrīvers!” es nodomāju.

Tā nu, es, manuprāt, viņam skaidri un gaiši pasaku:

„Te Džila! Man vajag palīdzību!”

Taču no manas mutes iznāk: „Vo, vo, vo, vo, vo, vo.”

Es domāju: „Ak, mans Dievs! Arī es izklausos kā zelta retrīvers.”

Es nevarēju zināt, es nezināju,

ka nespēju runāt un saprast runāto, līdz es to pamēģināju.

Kolēģis tomēr saprot, ka man vajag palīdzību un viņš to noorganizēja.

Pēc īsa brīža es tieku vesta

neatliekamās palīdzības mašīnā cauri Bostonai uz Masačūsetas galveno slimnīcu.

Es saraujos čokurā kā nedzimis bērns.

Es esmu kā balons, kurā ir atlicis pavisam nedaudz gaisa,

īsi pirms izgaist pavisam,

es sajutu, kā mana mana enerģija paceļas un es jūtu... kā mans gars padodas.

Tieši tajā brīdī es zināju,

ka vairs neesmu savas dzīves horeogrāfe.

Vai nu ārsti izglābs manu ķermeni un dāvās

man otru iespēju dzīvot, vai pilnīgi iespējams,

ka šis ir mans pārejas brīdis no vienas pasaules citā.

Kad atmodos tās pašas dienas pēcpusdienā, biju satriekta,

atklājot, ka vēl joprojām esmu dzīva. Kad jutu, ka mans gars padodas,

es atvadījos no dzīves.

Mans prāts it kā kavējās starp divām ļoti

atšķirīgām realitātēs plaknēm. Kairinājumi, kas nāca

caur visiem maniem maņu orgāniem, radīja man neizturamas sāpes.

Gaisma dedzināja manas smadzenes kā nevaldāmas liesmas, un skaņas

bija tik skaļas un haotiskas, ka nespēju izšķirt

balsis no fona trokšņiem.

Vienīgais, ko vēlējos, ir bēgt. Tā kā nejutu, kādā pozā

atrodas mans ķermenis, es jutos gigantiska un izplūdusi,

gluži kā no pudeles izlaists džins.

Mans gars jutās brīvs, gluži kā liels valis,

slīdot caur klusas eiforijas jūru.

Nirvāna! Es biju atradusi nirvānu. Es atceros, ka domāju,

ka nav ne mazākās iespējas, ka es spēšu iespiest

savu bezgalīgo es atpakaļ šajā niecīgajā ķermenītī.

Pēkšņi es sapratu, „Bet es taču vēl esmu dzīva! Es esmu dzīva

un es esmu atradusi nirvānu. Un, ja es esmu

atradusi nirvānu un es esmu dzīva, tad ikviens,

kurš ir dzīvs, var atrast nirvānu." Un es iztēlojos pasauli

pilnu ar skaistiem, miera pilniem, līdzjūtīgiem,

mīlošiem cilvēkiem, kuri zina, ka var nākt uz

šo vietu jebkurā laikā. Viņi zina, ka jebkurā brīdī

var izvēlēties iekāpt no kreisās smadzeņu puslodes

labajā un piedzīvot šo mieru. Un tad

es apjautu, cik nenovērtējama dāvana varētu būt

šī pieredze! Kas par atklāsmes trieku šī varētu būt,

lai apjaustu, kā mēs dzīvojam savas dzīves. Tas motivēja mani atveseļoties.

Divarpus nedēļas pēc asiņošanas ķirurgi no manas galvas

izņēma asins recekļus golfa bumbiņas lielumā,

kas nospieda manus valodas centrus.

Te es esmu ar savu mammīti,

kas ir īsts eņģelis manā dzīvē. Man bija nepieciešami astoņi gadi, lai pilnībā atveseļotos.

Kas tad mēs esam? Mēs esam visuma dzīvības spēks,

kuram ir divas rokas un divu veidu izzinoši prāti.

Mums ik mirkli piemīt spēja izvēlēties,

kas un kā mēs vēlamies būt šajā pasaulē.

Tieši te un tagad es varu apzināti

pieslēgties savai labajai smadzeņu puslodei un tur būt.

Es esmu visuma dzīvības spēks.

Es esmu dzīvības spēks, kas veidots no 50 triljoniem skaistu,

ģeniālu molekulu, kas veido manas aprises un visu, kas ir manī.

Vai arī es varu izvēlēties pieslēgties savas kreisās

smadzeņu puslodes apziņai, kurā es kļūstu par konkrētu indivīdu,

par pastāvīgu vienpati. Atdalītu no plūsmas,

atdalītu no jums. Es esmu Dr.Džila Bolte Tailore:

intelektuāle, neiroanatomiste.

Tādi „mēs” dzīvo manī.

Kurus jūs izvēlētos? Kurus jūs izvēlaties? Un kad?

Es ticu, jo vairāk laika mēs pavadām

izvēloties būt kontaktā ar dziļo, mierpilno

savas labās smadzeņu puslodes daļu, jo vairāk miera

izstarosim un jo mierpilnāka būs mūsu planēta.

Man šķita, ka tā ir ideja, ar kuru vērts dalīties.

Paldies. (Aplausi)

(Aplausi)

Paldies. (Aplausi)

(Aplausi)

Paldies. (Aplausi)

(Aplausi)

Paldies. (Aplausi)

(Aplausi)